 (www.feini.lv) |
| Rolands : Argibejs |
| Argibejs ir kliedzējs, dūrējs, kāvējs zem mana jumta. Sen atpakaļ, vēl pavisam mazu un zilu aiz aukstuma atradu viņu upmalā, netālu no ciema. Tikko bija norauts no kuces zīdekļa, kura šķiet kalpojusi tam mātes vietā. Ne bez riebuma paņēmu viņu uz rokām un iestiepu savā pilī. Nevis aiz žēluma to darīju vai labsirdības, bet liekas aiz plikas mantkārības. Cerēju, iztirgot viņu kādiem tirgoņiem, kuri mūždien te vazājas un traucē man mieru. Cerēju nodot kādā bērnu uzpirktavā, bet aiz sava gļēvuma, aiz bailēm no karātavām, paturēju bērneli pie sevis. Aiz savas muļķības un veca vīra neapdomības paturēju viņu, šo badakāsi un riebekli. Vajadzēja uzreiz izbarot vepriem, nevis veprus izbarot tam. Būtu bijis lielāks labums. Bet tagad, pēc daudziem gadiem, redzu jau no tālienes, ka nāk sasvēries uz labo pusi, it kā ķerdams smilšu saujas ar savu riebīgo ķetnu. Nāk, pieklibodams un nedaudz vilkdams dunča ķerto kāju pa zemi. Tērpies vien sagumzītā un netīrā apmetnī bez pogām. Par kājautiem izlietojis sasmirdušas lupatas, bet uz tām uzmaucis saplēstas sandales bez zolēm, kuras šķiet smejas pašas par sevi. Sejā plešas bezzobaina un bezveidīga mute, kas līdzinās žokļiem. Bet pār pleciem tas pārmetis Sirdsbalss saucēja līķi, kura seju karstā cīņā izrotājuši āvas un cirvja belzieni. Saucējs pats nopietni klusē, jo nespēj vairs kliegt. Viņu apklusinājuši Argibeja karapulka ļaudis. Visi noskranduši un netīri, kā pats Argibejs, lepni soļo gabaliņu iepakaļ un šķiet ir gatavi pat uzņemt dziesmu, bet neuzdrošinās. Viss pretīgo tēviņu bars ieveļas manā lepnajā namā, kas vien zeltu un sudrabu zina. Pamati no sudraba taisīti zemē lepni dus, bet jumts viss vienā zeltā mirguļo spožajā saulē. Iekšā viss tīrs un izslaucīts kā karaļa kabinetā. Kautrēties man nav no kā, jo viss man ir. Sēdekļus sniedzu varoņiem kā dālderus nabagiem, bet uzmanu, lai sēž uz pašas maliņas un nenoskrambā, lieks būs puliera darbs vēlāk, bet darbs ir nauda, nauda ir vara, un vara ir laime. Lūk, sēž visi kā zem kroga jumta un vaikstās kā ugunsrijēji izrādes laikā. Nometuši Saucēja līķi uz mana zelta klona, blenž un rūc, kā lāči pēc ziemas miega. Raida savus zaglīgos blēžu skatienus visapkārt manai pilij un lūko pēc dārglietām un mantas. Pats Argibejs pašā vidū pietupies ar dunčeli urbina Sirdsbalss saucēja krūtis un cenšas ielauzt ribas. Beidzot tās ielūst ar skaļu brakšķi kā simts gadus kaltēti dēļi, bet pa klonu aizripo zelta ola. Argibejs tver pēc rungas un triec to pret olu. Tā sasprāgst miljards mazos gabaliņos un paceļās gaisā kā ūdens tvaiki no patvāra. Viss salašņu bars rēc kā izbadējušās hiēnas savvaļas stepē un rāda ar melnajiem pirkstiem uz putekļu mākoni, kas teju vai sasniedzis durvju aili lūko vēja azotē izkļūt ārā. „Viss, kas zelta sirds taisīts un klēpī lolots ņem galu kā kristāls zem tērauda vesera” Argibejs čukstus izdveš pie sevis. Visi šmakstina lūpas un taujā pēc dziras. Izslāpuši kā tuksneša vergi liek pie lūpām manus bronzas kausus un tīksmē piever acis. Nodzērušies saviebj sejas kā princis saviebjas pret spitālīgo. „Godināsim mūsu vadoni Argibeju” pēkšņi iesaucas mazākais no visa bara. „godināts Argibej” nodārdina viss pulks reizē. Es stāvu kā iemiets grīdā un nejaudāju bilst ne vārda. Argibeja dzelošais skatiens neļauj ne pakustēties. Logā iespīd pirmie saules stari un izlīst pa visu zāli, nežēlodami nevienu kaktiņu. Ap Saucēja līķi saradies vesels pulks asinskāru knišļu, ievīstot mironi tādā kā neredzamu diegu kūniņā, lai tas nesatrūdētu. Bet drīz ieradīsies līķu rati un aizvedīs mironi ar visiem knišļiem uz ciema kapsētu, iemetot to bedrē pie pārējiem Argibeja un viņa padoto upuriem. Argibejs pavadīs līķu ratus ar stindzinošu skatienu, bet neteiks ne vārda, tikai aizkūpinās pīpi un iegrims savās, viņam vien zināmās pārdomās. |
| (16.02.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |