paliek aukstāk
ar katru skūpstu
ko lietus lāse nomet
pie tava loga
mākoņu tik pat kā nav
bet saule nespīd
manā pusē
atspulgs no tavām acīm
zibeņo
ver vaļā muti
ir laiks lai klusējot runātu
bet neviena nav
kas nemanot klausītos
vējš salasa izbērtos vārdus
iestādīs solījumu dārziņā
kas ar nezālēm neplūktām
noaudzis
tavas lūpas uz manas pieres
atstāj zīmogu
varbūt rīt es pamodīšos
tepat
lietus neļauj aizmigt |