Varbūt klusumā reizēm Tu dzirdi-
Mirkļi kā sveces parafīns kūst...
Ir tādi cilvēki ar tādām sirdīm:
Pūlies kā gribi - tie nesalūst!
Izmisums sastindzis nedrošās trīsās,
Plakstiņu skropstas šo mulsumu sedz;
Drebošie pirksti čukst sirdij, ka bīstas
Un negrib, lai Tavas acis to redz.
Vārdi - tie nomirst aiz noslēgtām lūpām...
Tu uzliec masku un pasmejies:
"Kāda gan nozīme tam, ko mēs jūtam?
Katrs tāpat savu ceļu prom ies..."
Tu vari nīst mani, tu vari lamāt,
Sagādāt ciešanas vai projām bēgt-
Tu jau nezini, ka es daudz labāk
Nojaušu to, ko Tu mēģini slēpt.
Dzīve ir cirtusi rētas un cirtīs,
Mirkļu svecīte dzisīs un degs;
Pusnaktī maskas no acīm kad kritīs,
Tev turpat blakus arvien būšu es... |