 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Atdzimšana. |
| Jau atkal atdzimstu no pelēkbaltiem pelniem Ar nastu grēcīgu,par saviem darbiem melniem. Bij’ lemts man satikties ar eņģeļiem un velniem, Kas mīt tai pasaulē,aiz trejdeviņiem kalniem. Tie nāca pretī man un vaicāja kurp dodos, Vai nožēloju es,uz zemes gāztos podus? Tad kaut ko skaidroja,kā viss uz zemes rodas, Un centās ieborēt,ka jāizcieš būs sodus. Nu tagad eju es pa savas karmas takām Un vairāk domāju par cēloņiem un sekām. Kaut uznāk brīži man,kad dzīve šī līdz kaklam, Es grimšu pārdomās,pirms ļaušos lietām trakām. Kad atkal laiks būs pamest novalkāto miesu Un gaidīt visa lielā radītāja tiesu, Es būšu mierīgāks,jo jutīšos kā viesis. Līdz atkal pārtapšu par cilvēkbērnu liesu. |
| (06.03.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |