 (www.feini.lv) |
| sallija : DROSME |
| Ir tumšs. Pa logu redzamas skaidras, zvaigžņotas debesis. Pa laikam klusumu pārtrauc kamīnā degošās malkas sprakšķēšana, satrūcinot kamīna priekšā uz paklāja sēdošos cilvēkus. Viņi tā vienkārši sēž un izbauda uguns glāstošo kaismi uz saviem locekļiem. Blakus viņiem uz maza galdiņa atrodas krūzes ar kūpošu, smaržīgu zāļu tēju, kura izplata savu aromātu ap viņiem, kairinot nāsis un sakarsušos prātus. Abu domas ir aizklīdušas tālēs, tās mēģina iedvesmot rokas uz kādu glāstu, lūpas uz kādu smaidu, vai vēl labāk - klusu, kaislīgu skūpstu. Viņa ir atspiedusies pret divāna malu, kājas sakrusojusi kā turciete, aizvērusi acis. Lēni viņa paceļ roku, paņem tējas krūzi, iedod to viņam, tad paņem otru krūzi pati, tāpat, aizvērtām acim, un turpina klusi sapņot. Kaut viņš noliktu krūzi un ar sakarsušajām rokām samiļotu viņu! Bet viņš sēž, stingi veras uguns liesmās un lēni malko karsto dzērienu. Arī viņš ir sapņains, taču jūtas tik labi tikai tāpēc vien, ka viņa atrodas viņam blakus, rokas stiepiena attālumā, no viņas strāvo siltums un mīļums. Ik pa brīdim viņam galvā iešaujas doma - varbūt tomēr nolikt krūzi un samīļot viņu? Bet ja nu viņa tomēr to nevēlas, un ko tad...? Šī doma attur viņu no jebkādas kustības un viņš turpina sēdēt un stingi vērties ugunī, pa brīžam iemalkojot karsto, skurbinošo tēju. Viņa klusībā pie sevis nosmej: vai tiešām viņš tik bailīgs? Varbūt man pašai nolit krūzi malā un...? Bet tad pēkšņi viņa satrūkstas pati no savām domām un trīsošu sirdi paliek tapat sēžam un malkojam tēju.... Paiet laiks, pulkstenis drūmi nosit pusnakti. Nočīkst kāpnes, iedegas gaisma un atskan klusa sievietes balss: Nu, meit, vai draugam nav laiks posties uz māju? Ir jau vēls..... |
| (08.03.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |