 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Iļģuciems |
| Veltīts tai skumjajai meitenei, ar kuru reiz sarakstījos, bet tā arī nekad nesatikos. Veltīts Iļģuciemam, kurā meklēdams viņu, apmaldījos. Eņģelim, kurš mani uzklausīja un redzēja, tikai ne es. Toreiz..., pirms daudziem gadiem. Ielu arfa melodiju, kādu tikai ielas zin, Satin Iļģuciema vējos tā kā vecmāmiņa tin, Savij Iļģuciema smilgās tā kā matos zeltainos. Saki, mana vientulība, kas šīm skumjām prieku dos ! Saaudzis ar arfas stīgām, saaudzis ar ielām ar', Klīstu apmaldījies sevī, šaubu nav, to daudzi var. Pretī nākošajā barā pārbļauts klusums žņaudzas kluss - Mana Iļģuciema dziesma viņu saule rīt jau būs... Bet, ja naktī uzzied ceriņš, tas ir tikai stīgu dēļ, Kurām miera nav un nebūs, kuras atveldzē un dzeļ. Mīlas vēstules no manis ir šīs ielas, un varbūt Arī tev, lai iemīlētu, jāiemīl par ielām kļūt... |
| (15.03.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |