Tiem, kuru vairs nav.
Runā, vajagot spēt,
stipriem būt,
kaut ko uzvarēt...
Varbūt vienkārši neizlikties
un nespēlēt?-
jo, kā tad ar to,
kas stiprumam pāri plūst-
tu seju slēp spilvenā,
tomēr asaras tik un tā
nenožūst...
Marta lietū kapličai pāri
mājās atgriežas gulbji
un kliedz.
Stipri putni - to neviens nenoliedz.
Balti putni pelēkā klusunā kliedz
un apstājas laiks-
ne vairs stipro, ne vājo,
kas pēc mūsu ģīmjiem un līdzības
šajsaulē mājo.
Tikai mūžības smaža,
dvēseļu atvadu mirklis kluss,-
atkal viens no mums, it kā stiprajiem,
mazliet piekusis,
tāpēc dus... |