 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sniega meitene. |
| Reiz sniegā veidoju,es skaistu meiteni Un iemīlēju to,kaut mājās līdzi ved. Pie viņas paliktu,tik žēl,ka kļuva vēss. Man skumji palika,ka neesmu salatēvs. Kad tumšā vakarā kāds logā klauvējās Es acis atvēru,sirds krūtīs sarāvās. Tur redzu viņa stāv un acis kvēlot kvēl, Tad pēkšņi kļuva man tik ļoti viņas žēl. Es durvis atvēru,to iekšā ielaidu, Pie sevis pieglaudu un skūpstu dāvāju. Tai augums notrīsa un skatiens izdzisa, No mīlas karstuma tā pēkšni izkusa. Tu lūdzu piedod man,ak skaistā sniegbaltīt, Ka mierā neļāvu tev dzīvi pavadīt... |
| (22.03.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |