Stāvu pie savas nelaimes čupas,
Sajūtu tavu glāstu.
Līdz debesīm parasti izaug pupas,
Atņemšu kaķim lāstu.
Sūtīšu to pa pupu uz augšu.
Paga,ko tu jautāji,mīļā:
Vai es tev līdzi braukšu?
Lai paliek pārējie visi,
Visi,kas pilīs un būdās.
Lai izkaisa manu nelaimes čupu,
Lai rakņājas manās kļūdās.
Laikam pilnmēness tuvojas,-
Dzirdēju vilkus kaucam.
Braucam prom,mīļotā,-
Visiem par nelaimi,braucam! |