 (www.feini.lv) |
| V. Bundiņš : Pelnu pilsētas rēgs |
| Tālu no Prāta lielceļa, mazliet pazaudēta, Aiz Emociju kalniem gulst Pelnu pilsēta… Es aizsapņoju savu dzīvi Prom – vakar, šodien, rīt. Man jūs esat vienaldzīgi, Prieki, ļaudis – piedodiet. Un piedodiet, ka meloju, Par vienaldzību pasaulei, Es izliekos, ka aizeju, Bet gaidu blakus vārtrūmei. Man nomet priekšā santīmus Un mani apmīž suns Es izelpoju tūkstoš pantiņus, Kad mani aizved malduguns. Un es atkal bēgu, kamēr pietiek spēka, Visiem neredzams un vēlreiz mēms. Uz savu māju pelnu pilsētā, Kā zibens ātrs un kā dzīve lēns. Es gribētu aicināt tevi sev blakus Pie loga, un teikt – vai tu redzi? To sauli, tos kokus un mežus, Kas mirdz, varbūt, pēdējo reizi? Bet manās mājās, pelnu pilsētā, Ir tikai viens, viens vienīgs logs, Kas gaismu noķer, stūros izmētā, Un draud, ka brīvība ir arī sods. Šis logs ar sodrējiem un plēvi Stikls vietā, ir mans apburošais draugs, Tas pats no kura tu jau bēgi, Manu sapņu patvērums un sargs. Es nevēlos lai Tevi baida Sapņu pelni manā istabā, Un lai aiz loga Tevi gaida Ieslodzījums pelnu pilsētā. Es aizsapņoju savu dzīvi Prom – vakar, šodien, rīt. Mani plusi saplok negatīvi, Manā logā tikai ogles spīd. |
| (27.03.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |