es sēdēju tur - starp vilkiem 
sekundes kā stundas vilkās... 
bronzā izmālētās sejas 
nedzīvas pakļautas vienādas... 
viņu atrieztās rīkles zvēroja 
es biju nokauts jau atkal 
korekti uzaicināts barā 
par putnu biedēkli nāves dārzā 
(kā allaž nevēlams un lieks - 
tāds ir šis dīvaiņu liktenis)... 
miljoniem gaismas gadu 
vai viena soļa svešumā... 
paldies mīļie mani - 
tas bija mans pasaules gals. |