 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Debesīm nozagtais trauks |
| Kad nāve kā jūra viļņo pār lauku Un mani kā čūska indīga dzeļ, Es sniedzos pēc debesīm nozagtā trauka - Līdz rītam šo jūru man jāizsmeļ. Nedzīvu koku aizspiestās lūpas Par priesteriem skaļāk lūdzas un tic, Ka apskaidros ūdens nāvīgās šūpas Dvēseli manu, bailēs kas trīc... Kā atpestīt ziedu, kas pretī man liecas, Bet, pievīlies smagi, garām man zied ? Vai vispār pēc kaut kā sirds krūtīs vairs tiecas Jeb tā ir kā durvis, uz mūžu kas ciet ? Ko slimā un grēcīgā būtne man saka ? Ko spogulis greizais man pasacīt spēj ? Kad piedzimsti, esi kā debesu aka, Kad mirsti - tā maize, ko neiesēj. Bez manis tam ziedam, pretī kas sniedzās, Būs dzīvot, kaut ziedonis nokavēts, Būs mīlēt kā sirdij, gaismas kas liedzas, Kā sirdij manai, kas maiguma brēc. |
| (07.04.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |