 (www.feini.lv) |
| Arturs M_ : Dzīvē var būt arī tā |
| Viens, divi, trīs .. Tu jau zini, kas seko tālāk, vai ne? Jā, to sauc par pašpārliecinātu cilvēku. Nē, es nesaku, ka tā ir slikta īpašība, varbūt tieši otrādi – laba. Bet tu jau arī noteikti zini, ka pasaule nepastāv no izdomātām un pieņemtām teorēmām, hipotēzēm vai likumiem. Es pilnīgi mierīgi varētu skaitīt arī tā: četri , viens, desmit, pieci... Un tagad pasaki man, vai tu zini, kāds cipars būs nākošais? Pareizi, nezini gan, jo šī skaitļu virkne nepakļaujas nevienai dabas stihiskajai parādībai, lēmumiem vai citām dogmām, jo dzīvē var būt arī tā... Šī virkne ir piedzimusi šajā mirklī, šajā laikā. To neviens iepriekš nav nedz nodefinējis, nedz matemātiski vai ģeogrāfiski mēģinājis izskaidrot. Kā saka – ķer mirkli, ķer brīnumu elpas, ķer izgarotās un siltās sajūtas, neaizmirstot par to, ka saņemot kaut ko, jāmēģina to dāvāt arī citiem, lai veidotos abpusējā mijiedarbības saskarsmes saite. Astoņi, divdesmit pieci, nulle, piecdesmit.. Reizēm šķiet, ka mūs kāds izseko.. Kāda neredzama, bet jūtama ēna.. Ēna? Varbūt tas esmu es, tikai citā veidolā? Nē, visdrīzāk, ka necaurlaidīga gaisa masa, mēģinot atdarināt manas pagātnes atmiņu šķembas.. Atmiņu strēmeles kā kafijas biezumi mēģina izsūkties cauri manam ķermenim, veidojot manu auru.. Virkne dažādu negatīvu slāņu cenšas uzpeldēt , drīzāk, uzpeldēt un tūlīt nogrimt, lai es tās nepamanītu uzreiz, bet tikai pēc viņu nogrimšanas.. Apgrieztās proporcijas lauks? Varbūt.., jo dzīvē var būt arī tā - pat pilnībā nekā kā Toričelli tukšumā.. |
| (03.05.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |