 (www.feini.lv) |
| Mortijs : Atteicos no jūrasskolas.. |
| Jā.. Kaķēni. Un slīcināt.. Mazas radībiņas, kas vēl nezin, ko īsti nozīmē saule, nezin, ko nozīmē mīlēt un ko ienīst, bet vienu gan zina. Ka grib izdzīvot… Jūrasskola. Ne vienmēr tas notiek pašā sākumā, ja to tā var nosaukt. Saka, ka tad jau nesāp. Bet sāp gan.. Aizveroties vienām durvīm, atveras citas. Tās nevar tā vienkārši ieraudzīt. Jo tad atrodamies kā maisā. Vēl virs ūdens.. Kad smagās durvis beidzot sāk rādīt mums otru pusi un gaismas stars iespīd tieši acs kaktiņā, vēl ir jāpārkāpj slieksnim un jābīda durvis tālāk. Eņģes. Ierūsējušas eņģes. Katrs iesākums grūts. Dzīve – grūta. Kas tad ir viegls? Viegli ir padoties… Var turēties ilgi. Līdz griež no visām pusēm. Un tad dažreiz labāk neturēties. Teikt, ka viss, ka pietiek un tās ir beigas. Ja pasaule gribēs, tad būs kāds, kas iedos roku.. Bet vismaz nepazudīs prāts. Nepazudīs būtība, jēga, dzīve un dzīvesstāsts. Optimisms. Un mēs smaidam. Viltoti un neviltoti. Plati, iekšēji un skaisti.. Svarīgi, kam smaidam un kāpēc. Smaidam ar acīm un sirdi. Vai smaidam, lai iznīcinātu… Varbūt kaķēns maisā pēdējā sekundē uzsmaida pasaulei. Varbūt viņš ieelpo gaisu ar īpašu elpas vilcienu. Varbūt viņš pirmoreiz atver acis… Un tomēr, lai arī kā, viņš mīl pasauli. Mīl, jo ienīst tāpat nespēj… Jūrasskolā ir daudz smaida radītāju. Arī daudz atmiņu, pirmo un pēdējo. Tās visas gribēja izdzīvot.. Kad stāvam tajās durvīs, un domājam vai padoties, vai vēl gribēt izdzīvot, vai ļauties sāpēm, vai redzēt tikai eņģes, mēs lemjam par savu dzīvesstāstu.. Mūsu būtība lūst.. Un pasaule sadodas rokās… Pazust. Varbūt pazaudēt? Smaidu var pazaudēt. Atmiņā tomēr kāds paliek.. Parasti… Varbūt to vēl var atrast.? Un, ja atrod.. Varbūt būtību var salīmēt. Pa mazam gabaliņam atkal atrast, salāpīt un samīļot. Rētas paliks, bet paliksim arī mēs.. Zeme turpina griezties. Un atkal jau jūrasskola. Un atkal durvis. Stop.! Saki sev, ka tas neatkārtosies. Nekad, nekad, nekad, nekad.! Bailes, izmisums, nogurums un sāpes. Jo sāpes radām arī paši sev. Gribot, negribot un tomēr.. Varbūt labāk vispār neko neteikt. Vismaz nebūs tāda vilšanās.. Un tomēr saku un atkal saku.. Katram savs rajons, bet no sirds un bez rajona… Diena, saule, siltas rokas.. Vairs nesaku. Man ir vienalga. Jā, vienalga.! Par viltotiem smaidiem, par beigām, par eņģēm. Lai cik vilinoša dažreiz būtu jūrasskola, tā vēl šeit nav. Vēl nav maisa. Un dzīvotgriba vienkārši nedrīkst pazust. Sevis un citu dēļ. Būtības un smaidu dēļ.. Un to daudzo kaķēnu dēļ… |
| (03.05.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |