 (www.feini.lv) |
| venija : tomātu čipsi |
| „Tu varēji būt...” viņa runāja savā kaitinošajā tonī, kurš ietver pilnīgu tagadnes ignorēšanu un pagātnes sapņu slavēšanu. Viņa vienmēr runā kaismīgi, rokas pa gaisu, vaigi iesārti un pār viņas lūpām birst vārdi vien pēc otra: „Tu varēji būt sportists, sporta žurnālists, komentētājs, tv seja. Tu varēji būt visu Latvijas meiteņu sapnis, tev būtu sava nauda, dzīvoklis, stāvoklis, atpazīstamība... ” Tā viņa runās vēl ilgi, viņš zināja, kā nekā, kopā nodzīvoti trīs gadi. Viņam bija apnicis klausīties, kā viņa cenšas savā acu priekšā uzburt to tēlu, kurā iemīlējās. Jā, viņš, bija nolaidies, pametis augstskolu, rakstīja tikai reizi nedēļā un tikai par tēmām, kas patīk, lielākoties aizņēmās naudu no vecākiem un pavisam noteikti nebija Latvijas meiteņu sapnis. No kādreizējās futbolista figūras, viņam bija palikušas tikai līkas kājas. Tur kur agrāk bija presīte, tagad pretī raudzījās Homera Simpsona cienīgs alus vēders. Viņš pats tā īsti nezināja, kurā brīdī viss sagāja grīstē, un vai vispār sagāja. Viņam ir labi kā ir. Tā popularitātes padarīšana un skriešana pakaļ sportistiem nekad nav bijusi viņa kaislība. Viņa tikai to negribēja pieņemt. „Visam sākoties mēs pieņemam kaut kādu ideālu par cilvēku, par to, kas viņš ir un ko viņš ar savu tā brīža potenciālu varētu sasniegt nākotnē. Un pamazām dzīvojot uz priekšu, šos ideālu neviens neizņem no galvas ārā. Tu it kā redzi kā cilvēks mainās, kā cīnās, kā sabrūk, bet tavā galvā viņš vienalga paliek tāds, kādu tu uzbūri visam sākoties.” Viņa savā runā bija tikusi līdz tam, ka viņš ir neuzņēmīgs, un ja vien nebūtu atmetis ar roku, tam projektam... Ja vien nebūtu... Likās, ka viņu attiecības pastāv uz vārdiem – tu varēji, tu būtu, ja vien. Viņš par viņu tā nedomāja, nu tā ar tiem vārdiem – kā būtu, ja būtu. Viņš pieņēma, ka viņai ir pāris lieki kilogrami, saprata, kad viņa pārgāja neklātienē un neprotestēja, kad viņa no reklāmas firmas aizgāja uz labāk apmaksātu darbu apdrošināšanā. „Lai arī kopā, tomēr katram ir sava dzīve. Un nav otram jāattskaitās, vai kaut kā jāsinhronizē abas dzīves. Kad tu mirsi, tev būs darīšana tikai ar sevi, sev tu atskaitīsies, un citiem būs vienalga, ka tu labāk juties kā Homērs, nevis Betmens. Cilvēki vienkārši negrib pieņemt to, ka kādam ir labi kā sētniekam. ” Viņa runāja paceltā balsī un ar rokām rādīja, te uz tukšo alus bundžu, te uz noputējušajiem kausiem uz plaukta, te uz avīzi pie gultas. Viņa centās parādīt to atšķirību un patiesībā, jau arī būtu izdevies, ja vien kausi nebūtu noputējuši. Ar putekļiem tie nespīd un nemaz nepauž to cēlumu un stiprumu, ko tā īpašnieks ieguldījis viņa saņemšanā. Turpretim, alus bundžā vēl jūtama apiņu smarža. „Mēs par daudz iedomājamies. Varbūt sapņojam. Ne jau tā, ka sapņot ir slikti, bet tomēr ir jācenšas iztikt bez tā „ja vien”. Nu biji tu tāds idiots, ka palaidi to iespēju garām, tātad vai nu nebija lemts vai vienkārši idiots. Nevajadzētu sev pārmest un vēl vairāk, citiem nevajadzētu citiem pārmest. Beidzot skolu vecāki atturējās ietekmēt manu augstskolas izvēli sakot: „Tava dzīve, negribam, lai vēlāk mums pārmet.” Nepareizi. Viņiem bija galvā savas domas un tagad sākas „Tu varēji būt.. ja vien.” Mēs it kā negribam iespaidot citus ar saviem viedokļiem, negribam uzspiest, negribam ietekmēt. Bet, kad lēmums pieņemts, tad visi uzskata par vajadzīgu ar savu sākotnējo viedokli dalīties. Paturēt pie sevis vajag.” Runas beigas: „ ... un paskaties pēc kā tu izskaties, noplucis, dzer savu alu un ēd tos smirdīgos tomātu čipšus.” Patiesībā jau tā nav neviena vaina, ka tomātu čipši smird, varbūt ražotāju, bet tomēr būtu aplami vainot viņus produkta smaržas izveidē. Tie vienkārši ir tomātu čipši un tā viņi smaržo. Dažiem smird. Tāpat ar Homēru un Betmen, vai precīzāk dzīvi. Vienam smird, citam smaržo. Cilvēku dzīves nav jāsinhronizē, nav jāpatīk vienām lietām un nav jādzīvo iedomātajā pasaulītē. „Tomātu smaržu maina tas vai tu viņus ēd, vai smaržo. Tāpat svarīgi ir ko tu uzdzer. To kā smaržos paka pēc atvēršanas, nosaka neskaitāmi faktori, bet viens ir skaidrs – tas, kurš atver to paku, grib tomātu čipsus un tam, kurš sēž blakus, viņi nav jāēd. ” Mums ir jāelpo tikai viens gaiss, nekas vairāk. *** Viņa apklusa. Apsēdās blakus uz dīvāna un sāka skatīties televizoru. |
| (08.05.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |