 (www.feini.lv) |
| Marta* : Nepateiktais |
| Visskaistākās atmiņas visvairāk spēj sāpināt un nedod miera Tās dzīvi nevis laimīgu, bet skumju dara. Atkal skatiens uz Augšu, debesīs. Manas domas turpat, Blakus Tev atkal aiznesīs. Asara viena pārskrien. Tad vēl viena... Tik nevainīga un maiga Bija tā diena. Neviens man neļauj, Neviens nevar... Atgriezt visu atpakaļ, Tevi – viss šķiet kā vakar. Es Tevi atceros ik reiz, Katrā dziesmā Tevis sūtītā. Tavi vārdi toreiz izteiktie.. Tagad tikai sirds virvēs satītā. Loga rūtis, debesis Nogurušas mani mierināt. Šodien skatiens tik dziļš un vēsta Ka gadiem spēšu Tevi dievināt. Un... šķiet sirds Pārvērtīsies akmenī Un ... šis skatiens drīz būs kā Raudzīties naža asmenī. Es tomēr vēl jūtu Un Tev par to jāpiedod. Bijušā nav un ... Sirds kādam jāatdod. Manējā Tevi nespēj Laikam sildīt... Negribu vairs nekad Tevis dēļ acis asarām pildīt. Neļauj vairs, lai vējam Aiz loga lūdzu... Neļauj sevi vairs neredzēt Un aiztaupi man sāpes, ko tam sūdzu. Piedod man lūdzu Par to, ka ceru. Par to, ka skumstu Un sapņos Tevi ķeru. |
| (06.06.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |