 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Sen aizmirsts stāsts epifānijas noskaņās. |
| Kārtojot vecas mantas atradu pierakstu kladi no skolas literatūras stundām un stāstu, ko rakstīju pirms 6 gadiem. Pašai palika interesanti lasīt savas domas, kuras pašai jau sen aizmirsušās. :) Saule jau sen kā ir norietējusi. Manu ceļu apgaismo tikai pavisam liegs mēness stars. Sākumā es eju gar jūru. Manas kājas grimst irdenajās smiltīs. Šī smilts ir mana bērnība. Katrs smilšu grauds ir mirklis bērnības. Kad ir prieks, tad smiltis ir sausas, siltas un irdenas un mēs pa tām ejam ar labsajūtu, bet, kad asaras nokrīt uz smiltīm, tad smilts kļūst bieza, kājas paliek tajās un ir grūti tikt uz priekšu. Šovakar es dodos tālāk. Smiltis paliek zem kājām un es tajās vairs neiegrimstu, jo protu no tām izkāpt. Es speru pirmo soli uz akmens, uz vienas niecīgas daļas no dzīves mola. Mols ir pilns ar akmeņiem. Katrs ieliktais akmens ir kāds manas dzīves posms. Daži mazāki, daži lielāki, daži gludāki, daži izrobotāki, kā nu kurā dzīves brīdī klājies. Iet laiks.. Es eju pa mola akmeņiem, ap mani šļakstās jūras viļņi un mēģina izjaukt manu līdzsvaru, bet es iemācos tos neņemt vērā. Viļņi - tās ir dzīves problēmas, kuras jāprot pārvarēt. Tā es eju no akmens uz akmens un tuvojos mola galam. Kad nonāku mola beigās, tad ir jāizvēlas - griezties atpakaļ vai lēkt ūdenī. Tad es apdomājos, paņemu akmeni no atmiņām un taisu molu garāku. Un atkal es eju pa mola akmeņiem, bet nevis atpakaļ, bet gan uz priekšu, dziļāk jūrā un atkal viļņi jaucas manā līdzsvarā. Tā es iešu līdz man nebūs vairs akmeņu, tad es ceļu celšu no gliemežvākiem un ceļš šis nebeigsies nekad, ja vien es nepaguršu no šī mola celšanas. |
| (17.06.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |