 (www.feini.lv) |
| gramatas : 1. nodaļa - Sastapšanās |
| Viņa bija kā aptrakusi lapsene, meklēja visur tos labākos putekšņus, tā, lai dzīve saldāka. Visu un uzreiz, un vienmēr. Dažreiz likās, ka viņa izstaro gaismu, katrā ziņā pievilcību gan. Blondīne ar kuplām krūtīm un debesu acīm. Viņas skaistums bija dabisks. Viņa neizmantoja kosmētiskos līdzekļus. Āda bija iedegusi karamelizēti brūna. Viņas smiekli bija skaļi un tie spurdzās no meitenes dzīlēm diezgan bieži. Tie piesaistīja uzmanību. Bet tas skatiens, viņas skatiens hipnotizēja. Viņu neinteresēja jūtas, viņa smējās par tām. Viņa bija pašā jaunības maksimālismā, ēda dzīvi ar lielu karoti. Bija Jāņu laiks. Ielīgošanas svētki. Pilsēta kūsāja no enerģijas, mūzikas, apreibušiem ļaudīm, runām, bļāvieniem, alus smaržas. Viņai bija lērums draugu, kuri vienmēr vēlējās būt kopā ar viņu. Tajā vakarā viņi dzēra daudz alus, dancoja, peldēja siltajā vasaras naktī. Viņa līksmoja līdz rītam ar saviem draugiem, taču tad atgadījās kas nepatīkams. Cik labi ir zināms, ka sportistiem – krieviem, īpaši nepatīk mūsu skaistā valoda, līdz ar to arī mēs paši. Tā nu viņi nāca, bija kaušanās, lamāšanās, bet viņa aizgāja līdz diennakts veikalam. Viņa gāja ar alus pudeli, baltos svārkos, čībiņās un baltā krekliņā, gāja nezinādama, taču aizgāja tur, kur liktenis bija viņai lēmis. Nu, ko lai saka, Dievs tādu dzīvi viņai izraudzījās. Viņa nonāca pie puiša, kurš neizskatījās diezgan priecīgs. Viņas sākotnējā doma bija parunāties, iedzert, lai puisis maksā. Kā izrādījās, puisis bija viens no viņas draugu draugiem, kaut gan agrāk viņi nebija tikušies. Puisis maksāja, viņi sūca aliņu, viņa runāja. Viņš nerunāja. Vienkārši nerunāja. Tā nu viņai bija daudz ko stāstīt. Kad svīda gaisma, meitene devās mājās, aicināja, lai puisis pavada viņu. Pavadīja. Beigās izrādījās, ka viņam nebija kur nakšņot, jo viņš bija ieradies ciemos no citas pilsētas. Protams, puisis palika pa nakti pie meitenes. Meitenei mājās bija divas gultas. Viņa uzklāja abas, taču pamodās vienā gultā ar puisi. Lai cik jocīgi nelikās, viņš nerunāja. Skatījās, bet nerunāja. Viņi kopā brokastoja, pētīja viens otru, īsti neapzinādamies, kas viņus sagaida. Viņi gāja pīt Jāņu vainagus. Slapjā pļavā bija ozols, viņš aizgāja, dabūja ozollapas, bet kājas bija slapjas, kas, savukārt, nozīmēja, ka puisis nevar doties mājās, bet viņam ir jāpaliek vēl viena nakts. Viņi pavadīja kopīgu dienu, staigājās. Arī apburošā būtne atturējās no pļāpāšanas, jo jutās labi arī klusējot. Dīvaini, ka abi bija ļoti līdzīgi, pilnīgi kā brālis ar māsu. Līgo vakaru viņi pavadīja vannā ar aliņiem, sveču gaismā, ar drēbēm. Un viņi klusēja, viņi neskūpstījās, viņi vienkārši sēdēja vannā un malkoja alu. Tas bija tāds harmonisks miers sirdī. Viņi skatījās viens uz otru. Viņa ievēroja viņa acis, kuras bija identiskas viņējām, muskuļus, kuri saspringa pie katras kustības. Un blondie mati, puisis ar dabiski blondiem matiem. Tad, kad bija kārtīgi nosvinējuši vannā, viņi devās pie viņas draugiem turpināt svinības. Cilvēki bija apstulbuši, ka skaistā meitene uztur attiecības ar pilnīgi nepazīstamu, nerunājošu vīrieti. Bet viņai bija vienalga, jo viņai vienalga bija pilnīgi viss. Bezrūpība, gaisība, ironija bija viņas otrie vārdi. Atkal pie meitenes viņi devās kopā. Atkal viņi gulēja vienā gultā. Nē, viņi prasti gulēja, bez papardes zieda meklējumiem, bez liekām laipnībām vai pieskārieniem. Viņi jutās labi un harmoniski. No rīta, kad viņi bija pabrokastojuši, pie meitenes atnāca ciemos draudzenes. Viņa aizmirsa par puisi un gāja izklaidēties ar tām. Viņa parādīja viņam pieturu un aizgāja. Ne domas, ne jūtu, ne smaržas. Viņš neko nebija atstājis. Draudzenes prasīja, vai tas ir kas nopietns, vai viņiem ir bijis sekss. Viņas neticēja nevienai Senijas atbildei, jo Senijai vienmēr bija bijis sekss. Senija ar ironiska smaida masku teica, ka tas neesot nekas nopietns un viņai tāpat nekad nebūs ciešu attiecību, jo viņai tādas nav nepieciešamas un pēc asarām un puņķiem viņa nealkstot. Taču kaut kas viņā bija mainījies. |
| (18.06.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |