Es redzēju sapnī,kā Zālamans
Ņem roku no pleca man nost,
Un sūkā viņš savu rādītājpirkstu
To,kurā bij laime man kost.
Par ko gan,jūs jautāsiet,es viņam kodu?
Es neiešu atbildi taupīt:
Tas kārtējai harēma meičai par godu,
Ko Zālamans nolēma laupīt!
Un,neziņā esot,par bijušo sapni
Es,domājis,nospriedu beidzot:
Mīl nomodā vienu,bet sapņos mīl daudzas,
Ar jaunības kumeļiem steidzot! |