 (www.feini.lv) |
| Mortijs : Sirds puzles kauliņi |
| Tā kā pagājušo manu šāda veida darbu pie dzejas nepieskaitīja, tad likšu to šeit. Varbūt kādam tā liekas kā liroepika, bet nu man tā ir vienkārši gara iedvesma.. Tas notika sen. Nu vispār jau tik sen tomēr nav. Tukša takts. Pagājušā vasara vien šķiet kā diena pirms polārās nakts. Es satikos un ieraudzīju citu sevi. Tas nebija spogulis. Tas nebija arī glāsts - ko tu man devi. Mēs ākstījāmies, skrējām lietū, ledū, bet ne ziedos. Tā nebij` vasara. Bet laiks nav tas, kas nāks un tagad piedos. Es kļuvu akla. Un pieauga man spārni ar mīkstām pūkām. To nevar uzrakstīt. Tu nezināji, ko saucu es par īstām jūtām.. Gāzties sniegā, smaidīt suņiem, stāvēt durvīs. Tādās – tērauda. Ko neatvērtu ne sātans, ne Dievs, ne burvis. Vienā pusē tu, otrā es. Tu neesi manā pusē. No smaidiem. No asarām arī rodas puzlītes.. Kāds kauns, kādas šausmas, kāds laiks. Nesakarīgi vārdi, bet ne pieskāriens tāds tiešām maigs. Es gāju caur dzelkšņainu pļavu. Lai nepazustu un satiktos. Vasara? Es bridu pa sniegu, bet glābu sirdī vēl domu vienu – savu. Man izdevās.. Es aizmirsos. Smaids. Samākslots.. Sirds puzles kauliņš nav ne atrasts, ne dāvināts. Kā smaida stāds. Tas pašas dzīves dots. Un iztulkots. Nu sašķīdis drumslās un aizvējots.. Es neteicu neko. Nu labi teicu. Bet nespēru soli – to kreiso. Es satikos un ieraudzīju citu sevi. Tas nebija spogulis. Tas nebija naids pret tevi. Tā bija nožēla pašai pret sevi.. Tiek sākta dzīve jauna. Un kā jau vienmēr viegli nav un nebūs. Es neesmu bagāta un glauna. Un nekrītu es visiem ceļos. Tā ir tā dzeltenā krāsa. Tā smaida māsa.. Es klausos zvaigznēs un skatos vēja liesmās. Es jūku prātā, kad krītu dzīvās dziesmās. Mēs esam atšķirīgi un katrs par sevi. Tad sargi sevi un aizmirsti, ko tu man devi! Es nekad neaizmirstu. Es atceros. Es brīnos, acis satumst. Izsamistu. Nu nav man sirdspuksti no dzelzs. Un azbesta, un tērauda un vielas melnas. Man pasaule atklājas kā uz delnas. Tikai bieži drūma un bālos pelnos.. Viss beidzies. Sācies. Tik ej un mācies! Slinkums. Smaidiņš un celies augšā, neguli. Acīs miklums. Asaras. Un lido mākoņos. Elles uguņos. Smaidos. Ne mākslīgos.. Mēs esam dzīvi. Dabiski. Man žēl. Dažreiz dzīvot jāpavēl. Es esot stipra. Turi! Krītu! Es skatos sevī – kā nepazītu.. Un ko jūs tagad domājat? Es dzīvoju, es krītu un ceļos. Es eju, es bēgu un cīnos. Un pati dažreiz par sevi brīnos. Es pazūdu, atrodos un smaidu. Tu neesi tas, ko šobrīd gaidu. Man nav vienalga, bet prieks, ka viss ir tā. Kā nepabeigtā pasakā.. Es smaidu, kad smaida pārējie. Es raudu, kad asarās ir savējie. Es esmu dzīva un pasakā. Vien iesāktā, ne pabeigtā. Un puzles kauliņi liekas un drūp. Un pati sirds kā sārtā kūp. Ir daudz kas tāds, kas tai vēl rūp.. Es saņēmu dāvanu. Ar puzles kauliņu… Es satikos un ieraudzīju citu sevi. Tas nebija spogulis. Tā biju es, nekādi citi Zevi. Takts ir pilna. Rīts līdz naktij aiznes. Tā esmu es. Un mana sirds tur – zvaigznēs… |
| (02.07.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |