[Veidenbauma iespaidā]
Vakarvēsumā tu izmeties
no mājas sārtā T-kreklā
un laidies pretī debess vāliem.
Uz pirmā soļa paklūpot
pār nolādētiem akmeņiem,
tu atjēdzies, ka dzen
uz priekšu izmisums,
jo skarbiem vārdiem esi bārts
par to, ka vienīgais, kas vērts –
tie tavi mīļie. Nav laika daudz.
Tu viskijglāzē ieskaties
un sārtiem vaigiem aizmirsties,
jo nav laika daudz.
Tik maz sapņus piepildīt ir ļauts. |