No vienas malas uz otru,
Mūs mētā, kur durvis – rau.
Uz pēdējām uzrakstīts „Zinu”,
Vārds - „Ticu” uz pirmajām stāv.
Un tā kā galva ir viena -
Tās reizē atvērt nav ļauts.
Ja tici – bez zināšanas,
Ja zini – tad ticības nav.
Un veidojot apziņu savu
Ne dienu nespējam rimt,
Tik izziņas ceļu ejot -
Vien jaunas šaubas dzimst.
Un paliek mūžīga mīkla,
Kur nelīdzēs ģēnija prāts:
Jo ticot – bezgala stipri,
Bet zinot – vājums mūs māc.
***
Es tevi līdz galam nesaprotu:
Tu mani nepazīsti, bet tici man.
Tikai tāpēc, ka tici nezinot.
Tikai tāpēc, ka zinot netici.
Durvis – jā, tā doma nav slikta,
Zem dzīve raksta vien čīkst viņas dikti.
Tikai, ko gan tu raksti nezinādams...
Tikai, ko gan tu zini, neticēdams... |