 (www.feini.lv) |
| Lilya : Rīts(I) |
| Viņš pamodās agri no rīta. Bija tumšs, kā nekā, bija tikai februāris, un saule vēl nevēlējās apciemot Viņa istabas logus vai vietu,kur Viņš atradās. Bija auksti, jo pirms gulētiešanas Viņš bija izslēdzis savu sildītāju, domājot, ka no rīta tāds siltums nav vajadzīgs, pie tam, kur gan siltais gaiss tā pēkšņi varētu pazust... Nu Viņš savu lēmumu nožēloja, jo jau tā drūmo istabu vēl drūmāku padarīja vēsais gaiss un ledus aukstā grīda, uz kuras uzkāpjot, gribot negribot izlauzās skaļš kliedziens, kam sekoja solījumi jau šodien nomainīt "to nolāpīto laminātu" pret apsildāmajām grīdām vai kā savādāk tikt galā ar nepatīkamo pamošanos tik agri no rīta. Kaut kā aiztenterējis līdz vannasistabai, kur, Viņam par laimi, uz grīdas atradās paklājiņš un siltumu deva neliels daudzdzīvokļu ēkas radiators, Viņš apslacīja savu seju ar siltu, pēc tam aukstu ūdeni un ieskatījās spogulī. Nekā neparasta- tās pašas zaļgani pelēkās acis, tas pats uzkumpušais deguns,kas vienmēr atgādināja par Viņa trakulīgo bērnību un futbola spēlēšanu pagalmā, tās pašas lūpas, kuras slavēja gandrīz katra sastaptā meitene un tie paši spurainie, kastaņbrūnie mati, ar kuriem Viņam nebija ne laika, ne vēlēšanās darboties ilgāk par pusminūti. "Nekas nemainās," Viņš pie sevis norūca, un tā bija taisnība. Jau pāris mēnešus Viņa dzīve stāvēja uz vietas un nelikās ne zinis par to,ka laiks strauji kustējās uz priekšu, negaidot, kamēr tā izlems turpināt savu ceļu laikam līdzi. Katru rītu Viņš pamodās, neapmierināti purpināja vai nu par pārāk karsto un smacīgo vai pārāk auksto istabu, katru rītu sekoja solījumi kaut ko darīt lietas labā un katru dienu šie solījumi aizmirsās tikpat ātri, cik tie tika izteikti. Viņš nemainīgi devās uz darbu pa to pašu ceļu, pusdienās ēda vienus un tos pašus ēdienus un vēl arvien ar smaidu uzklausīja kolēģu kritiku par to, ka Viņam vajag vairāk izklaidēties. Tā pati dzīve, viss atkārtojās kā pēc pulksteņa, bet Viņš to pat īsti nemanīja. Tā nebija kādas aizbēgušas meitenes vai tuva drauga zaudējuma vaina, tas vienkārši, Viņam nemanot, bija noticis un Viņš nejuta vajadzību ko mainīt. Jau atkal Viņš stāvēja pieturā un gaidīja pienākam trolejbusu, kurš, kā parasti, viņu aizvedīs uz darbu. Viņš bija iegrimis savās domās, tāpēc priecīgā balss, kas Viņu uzrunāja, pēkšņi pārtrauca visas pārdomas un lika nedaudz pievērsties runātājam. Tā izrādījās kāda meitene zilā mētelī un cepurītē, kas kontrastēja ar visu pelēko apkārtni. "Labrīt! Vai nav lielisks laiks?" "Ēee.. Ko? Ā, labrīt. Laikam jau ir gan." "Es tevi vēroju jau vairākas nedēļas, mēs parasti vienā laikā braucam uz darbu, tikai citos trolejbusa maršrutos. Jau sen vēlējos ar tevi iepazīties" "Ak tā. Nu, tagad būsi to izdarījusi." "Jā, man ir paveicies. Vai zini, jau pāris dienas es tev vēlos ko teikt..." Šajā brīdī Viņš domās sprieda, ka jau zina, ko svešā meitene vēlas Viņam teikt-tu man patīc, tev ir apbrīnojami skaistas lūpas, varbūt aiziesim kādreiz kaut kur? Šādas un citas frāzes Viņam nebija nekas jauns, pat pieņemot, ka parasti meitenes gaidīja, ka Viņš būs tas, kas spers pirmo soli un uzaicinās kādu no viņām pavadīt laiku kopā divatā. Varbūt tieši tāpēc meitenes teiktais lika Viņa uzacīm izbrīnā pacelties un vēl ilgi pārdomāt to,ko viņa tikko teica. "Vai zināji, ka pasaulē nav nekā skaistāka par to sniegpulkstenīti, kura zied netālu no tevis?" "Piedod,es esmu aiz... Ko?" "Apskaties pats-netālu no tevis zied maza sniegpulkstenīte. Vai tā nav brīnišķīga?" "Es nezinu...Laikam jau..." "Pavēro to-cik tā ir drosmīga,ziedot tik agri un vietā, kur kāds jebkurā mirklī var tai uzkāpt virsū. Man prieks,ka pavasaris ir tik tuvu-tai vairs ilgi nebūs vientuļi" "Jāa....." Viņš nevarēja saprast-smieties vai vienkārši brīnīties par dīvaino meiteni un ko viņai atbildēt, bet pirms Viņš spēja izdomāt kādu atbildi, pienāca viņas trolejbuss, un meitene iekāpa. "Starp citu, mani sauc Baiba." Un trolejbuss bija prom. Viņš nogrozīja galvu, iekāpa trolejbusā, kas bija pienācis un atkal nodevās savām domām. Jau atkal diena bija tāda pati, kā parasti, Viņš vēl aizvien ēda tos pašus ēdienus, strādāja tos pašus darbus un vēl aizvien bija tikpat nopietns kā parasti. Bet vakarā, kad Viņš jau gatavojās iet mājās un slēdza ciet biroja durvis, kāds spēks lika Viņam paskatīties pa labi. Viņš ieraudzīja mazu sniegpulkstenīti, kura vārgi slējās ārā no sniega tai apkārt. Parasti tādi nieki nespēja mainīt Viņa dienu vai pievērst Viņa uzmanību, bet šodien, pat īsti nesaprotot, kāpēc, Viņš devās pie puķītes un uzmanīgi atbīdīja sniegu,kas cieši stāvēja tai apkārt. To paveicis, Viņš atzinīgi pasmaidīja un devās atpakaļ aizslēgt durvis. Viņš to vēl nezināja un nesajuta, bet kaut kas bija mainījies. Kad Viņš izkāpa no trolejbusa, Viņš paskatījās uz mazo sniegpulkstenīti un domās teica "Neuztraucies,puķīt, tu neesi viena. Drīz arī tu būsi stipra kā kaktuss un parādīsi pārējiem, kā ir jāzied," un devās tālāk, nemaz nenojaušot, ka mazās puķītes un nezināmās Baibas teiktais ir iekustinājuši viņa dzīvi, un tā, kaut arī pavisam lēni un nedaudz, atkal sāka sekot laikam viņa trakajā steigā. |
| (12.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |