 (www.feini.lv) |
| LeaveAtThe10 : Bet es spēju smieties... |
| Meitene ar asarām acīs vērās niecīgajā sveces liesmiņā. Viņa jutās kā nespodra monēta krājkasē. Viņu varēja izņemt un iemest atpakaļ nobružātajā vietā no kuras viņa bija nākusi. Viņu varēja izdot un mainīt, viņa nejutās ne kā cilvēks, ne kā lieta, ne kā smilts graudiņš, kuru minušas tūkstošiem kāju pāru. Viņa vispār vairs neko nejuta, tik ik pa brīdim tukši pasmaidīja. Viņa bija pazaudējusi savu dvēseli. Bet dvēsele bija te pat - paslēpusies durvju spraugā, sarāvusies mazā sāpju čokurā. Istabu bija pārņēmis klusums, tas nebija mājigs - drīzāk nāvīgs. Kādas sajūtas pārņēma tevi ienākot šajā istabā? Vai tu juti līdzi meitenei, kas sēdēja kā nolādēts svečturis, uz kura pilēja sveķi un bojāja tā skaistos rakstus? Tev ir ļauts pamest šo istabu - bēgt un neatskatīties, bet vari arī palikt - sajust sāpes, raudzīties tukšumā, pieskarties nāvei. Viņa sēdēja tur pat - rokas sakrustojusi pāri ceļgaliem. Tā viņa centās sasildīt sevi - viņai bija auksti. Kad kāds svešinieks uzlika savu silto roku uz viņas pleca - tā dedzināja. Sāpes bija knapi izturamas, bet meiteni tas neuztrauca. Viņas dvēsele sāpīgi raudāja. Viņas acīs izplūda asara, tā pilēja pāri vaigiem, un piesala pie zoda - kā lāsteka - skaista, bet auksta. Viņš gribēja viņu izmantot kā manekenu - ielikt skatlogā un uzvilkt mugurā firmas dēbes, ļaut, lai citi skatās, bet nespēj pieskarties. Ugunīgi dvēsele centās pakustēties pretī savai miesai. Agonija, kas plosīja viņu, nespēja to apturēt. Tā triecās pretī nekustīgajam ķermenim, kas sastingusi sēdēja pie galda. Meitene iekliegdamies norāva svešinieka roku nost no pleca, asara, kas bija piesalusi pie viņas zoda nokrita uz grīdas. Viņa spēja izdvest vārdus: "Bet es spēju smieties..." un svešinieku apstulbinādama viņa aizskrēja. |
| (12.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |