atturīgas balsis
viltīgi skatieni
nemanāmas kustības
bet viņi vēl ir dzīvi
domājot trulas domas
runājot neapdomājoties
rīkojoties nežēlojot
tomēr viņi vēl jūt
izliekas raudot
izliekas mīlot
izliekas atgriežoties
bet tā arī nekad nenožēlojot
taču viņi vēl ir te
viņi redz krāsas
dzīvojot melnbaltā pasaulē
viņi dzird skaņas
klausoties tukšumā
viņi jūt viens otru
nepieskaroties
tā saucas mīlēšanās
vienam gar otru berzējoties
viņi cenšas sasildīties
guļot sniegā
tā ir norma
viņiem tā sķiet
viņus māca
nepārspīlējot
viņiem vienalga
kāpēc vijoles naktīs
tik skumji dzied
lietus vēl līst
patiesi žēlojot
nožēlojamos..
varbūt rīt viņi sapratīs
nesaprotamo
..varbūt..
varbūt tā arī nekad
nesajutīs. |