 (www.feini.lv) |
| Velsa : Domā domu. |
| Nez vai ir tā, ka ja Tev kaut kur nav labi, ka, ja ģimenē nevar sadzīvot galīgi utml., ka vaina varbūt nemaz nav šajos cilvēkos tik gluži, bet tajā, ka vienkārši neesi starp īstajiem cilvēkiem, neesi īsto cilvēku atradis sev. Jo ir taču pasaule pilna ar dažādību, līdzību un vienādībām neskaitāmām. Varbūt nevajag samierināties ar pirmo, ko Tu stabili vari dabūt, bet meklēt tik ilgi, kamēr, būdams mīnusiņš, atrodi savu mīnusiņu un kopā jūs būsiet plusiņš! Ir tik briesmīgi noskatīties kā pārīši it kā ir laimīgi un blāblā, bet tajā pašā laikā dara tik muļķīgas un neiedomājamas lietas, kas tomēr liecina par pretējo. Un, pie velna, ja Tev nav labi, nu tik labi, ka Tu to jūti par visiem 100% un tā, tad kapēc Tu nevari pagriezties un aiziet, lai atrastu sev ko labāku un ļautu tam otram arī to pašu laimi? Zinu, ka liels upuris, ka garantijas nav, ka varbūtība ir pietiekama, ka vai nu Tu, vai arī viņš paliks zaudētājos. Bet kas būtu sliktāk? Dzīvot savu dzīvi tā kā Tev tā tiek piedāvāta dzīvot, vai ar nelielu vainas apziņu par to otru, kam nepaveicās? Galu galā, katrs pats ir savas laimes kalējs. Risks ir milzīgs, bet varbūt ir tā vērts? Es domāju, ka ir tā vērts. Kāda gan jēga pavadīt dzīvi cīnoties nepārtraukti ar otru un viņam - cīnoties ar Tevi? Kāds no tā prieks. Tas nekas, ka ieguldīts ir daudz. Tu tikai pazaudē sevi, savu iespēju uz lielāku laimi. Protams, par visu ir jācīnās, reti kad kaut kas tiek ielikts tā pat vien Tev rokās. Bet varbūt Tu tiksi ielikts kā labāka rokās? Ir tik daudz iespēju un varbūtību, bet negribas vienalga zaudēt savu stabilo pamatu, it kā stabilo. Bet vai tā vērta ir Tava tālākejošā laime, kuru Tu, iespējams, pat nekad netaisies sev ļaut piedzīvot? |
| (18.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |