Kā karotāju, kas kaujā krīt, 
No zobena ievainots. 
Tavas asaras salauzt spēj garu 
Un lepnumu sīvu sirdī, kas mīt. 
 
Es nometu bruņas un vairogu, 
Pret zemi ar’ atsitās zobens. 
Tev pretī es kaila un tīra 
- Tev un tavām asarām. 
 
Tu salauzi mani ar asaru vienu, 
Lūpu kaktiņu, kas bezcerē trīc, 
Žēlumu sirdī un skatu tik liegu. 
Bez zobena tu mani ievainoji. 
 
Sīvs lepnums nu ir manas drumslas, 
Kas sabira gabalos. 
Karsts spīts manī izdzisa 
Kā saules izkveldēta lāse. 
 
Tu mani pieveici – balts, tīrs un kails, 
Bez zobena, vairoga vai loka 
Sabira mans lepnums un spīts 
Tūkstoš mazmazītiņās daļās. |