Kā karotāju, kas kaujā krīt,
No zobena ievainots.
Tavas asaras salauzt spēj garu
Un lepnumu sīvu sirdī, kas mīt.
Es nometu bruņas un vairogu,
Pret zemi ar’ atsitās zobens.
Tev pretī es kaila un tīra
- Tev un tavām asarām.
Tu salauzi mani ar asaru vienu,
Lūpu kaktiņu, kas bezcerē trīc,
Žēlumu sirdī un skatu tik liegu.
Bez zobena tu mani ievainoji.
Sīvs lepnums nu ir manas drumslas,
Kas sabira gabalos.
Karsts spīts manī izdzisa
Kā saules izkveldēta lāse.
Tu mani pieveici – balts, tīrs un kails,
Bez zobena, vairoga vai loka
Sabira mans lepnums un spīts
Tūkstoš mazmazītiņās daļās. |