 (www.feini.lv) |
| Kārlis Kaža : Pieskāriens |
| Bija mazliet vēsa saulaina rudens diena. Pilsētas Bende savā nosvērtajā solī gāja pa ietvi, ar viegliem galvas mājieniem atņemot bijīgos pilsētnieku sveicienus. Pat mašīnas kā nedaudz sakaunējušās samazināja gaitu un ar pietāti aizlīgoja garām. Ak, nu nebija jau viņš nekāds briesmonis, tieši otrādi – slaida kalsnēja auguma, gadu četrdesmit vecs, mazliet sirmiem matiem, smalkiem sejas vaibstiem, nedzēra un nepīpēja, ruleti nespēlēja, bija vienmēr mierīgs, laipns un atsaucīgs, ģērbās gluži kā Alēns Delons. Nu ja, tik tas darbs. Bet ko lai dara, visi jau nevarēja būt par mūzikas skolotājiem vai top-modelēm. Tiesa gan, bija arī dažas dīvainības, kas ar savu noslēpumainību gluži vai biedēja pilsētniekus. Bende vienmēr nēsāja rozā brilles. Tie nedaudzie, kas bija piedalījušies sodīšanās klusām stāstīja, ka viņš tās noņemot uz īsu mirkli, bet tālāk nebij pielaužami stāstīt ne sitami. Otrā lieta, par kuru vispār neviens netika gudrs, bija tas, kamdēļ viņš katru trešdienu tieši pulksten divpadsmitos devās uz pilsētas labāko skaistumkopšanas salonu un pasūtīja manikīru. Jā, to nezināja neviens, un atlika vien minēt. Tā nu arī šajā trešdienā, bez ceturkšņa divpadsmitos, viņš gāja savu ierasto ceļu. Tērpies tumšā uzvalkā un sniegbaltā kreklā ar krēmkrāsa tauriņu, zibinot rozā briļļu stikliņus un ierasti veltot visiem pieklājīgi vieglu smaidu. Protams, salonā viņu jau gaidīja. Retās apmeklētājas, kas aizmāršības vai nezināšanas pēc bija palikušas koptuvē, tika aši saspundētas pa solāriju zārciņiem. Personāls godbijīgi sastājās un sagaidīja svarīgā klienta ierašanos. Nabaga saimniece smaidīja, kaut gan klusībā būtu šo vip-personu iemainījusi citam salonam pret desmit maksāt nespējīgiem parādniekiem. Bende apsveicinājās un apsēdās pie sava iemīļotā spoguļa. Saimniece piebikstīja jaunajai meitenei, kurai bija kritusi loze – „kusties” viņa caur zobiem izspieda. Meitene sapurināja rudās spurainās biželes un piesteidzās pie spoguļa. Viņa ilgi un rūpīgi kopa nagus, tad centīgi iezieda plaukstas ar dažādām eļļām un smaržām. Beidzot darbs bija galā. Pēkšņi viņas mēle izspēlēja ļaunu joku, ai nē, drīzāk tā, vainīga bija ziņkārība, bet mēle tik tai padevās - kamdēļ Jums vajadzīgs manikīrs? Bende sarauca uzacis no negaidītā jautājuma, tad lēnām noņēma brilles un paskatījās uz meiteni. Acumirklī viņas pasaule pārvērtās un sagruva, gluži kā ziemeļu vēja nesti viņu ietina stindzinoši ledus apskāvieni, saules gaisma apdzisa, asins dzīslās sastinga, bet acu skatieni kā asi pīķi caurdūra viņu, pacēla un nosvieda pie Bendes kājām. Gluži nevarīga un nohipnotizēta meitene palika bezpalīdzīgi tupam uz ceļiem. Bende pieliecās un saņēma rokās viņas zodu. Meitene sajuta silto maigo roku uz savām ledainajām lūpām, sajuta reibinošās ēteriskās eļļas, kuras pati tikai pirms mirkļa bija ieziedusi - redzi, meitēn, cilvēka dzīvē ir tikai divas patiesas lietas. Pirmā no tām ir Dzimšana. Bet otrā – Nāve. Pār pirmo es nevaldu, taču par otro esmu atbildīgs. Manas rokas nes Nāvi, Tu taču negribēsi, lai tās būtu necienīgas. Bende atlaida meiteni, uzlika brilles un, atstājis ierastos desmit guldeņus, izgāja saules pielietajā ielā. Runā, ka tā meitene esot vienīgā, kura izdzīvojusi pēc tam, kad uz viņu paskatījies Bende bez rozā brillēm. Jā, un vēl runā, ka pēc tam viņi esot apprecējušies un dzīvojuši ilgi un laimīgi. Var jau būt ka arī tā, nezinu, jo tas jau īstenībā ir atkal pavisam cits stāsts. |
| (27.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |