 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Meža brālis |
| Nakts tumsā mežs mani slēpis Karā kā savu pēdējo brāli, Kaut gadiem tukšs pamests ubadzes klēpis, Un upju vātis pilnas ar sāli. Tās aizaug bez pasaku naivajiem glāstiem - Es esmu tāpēc tām blakus un būšu, Līdz ubadze celsies uz mūžu No spļāvieniem tīra, no lāstiem. Vecais, kožu saēstais lakats Pār viņas greizajiem, kārnajiem pleciem. Mans vienīgais spīts un griba, Mans saprāts, mana Mīlestība. Ar zvaigžņu sudrabu apbēršu viņu, Kaut samalts kā puteklis būšu. Prom smagās ēnas, kas atņem dūšu, Irbīte strauja nes laimīgo ziņu: "Caur mežu atvērtiem vārtiem, Starp senču sakurtiem sārtiem, Saules stariem dota un ļauta, Nāk lepna un svabada tauta." |
| (05.09.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |