 (www.feini.lv) |
| gramatas : Es zinu tavu noslēpumu |
| Tātad, šis ir mans pirmais stāsts, tāpēc kritika ir pat ļoti vēlama. Vēl nesen literatūrā pelnīju sešiniekus vien, bet varbūt tāpēc, ka nerakstīju par kaut ko sev tuvu? Lūk šī grāmata ir man tuva, jo ir par mani, manu pašreizējo dzīvi, tikai nedaudz metaforiski atveidota. Un šis ir tikai pats sākums. Vnk jāzin, kā citi to novērtēs :) ‘’Es zinu tavu noslēpumu.....’’ ...4., 5., 6tais pakāpiens.... un es beidzot esmu mājās. Nav jau tā, ka es būtu vārgule, bet pēc tāda izbrauciena vēl vienai pašai nest smagās mantas uz mājām? Hmm, šādos brīžos es gribētu būt vīrietis, bet tikai šādos! ‘’Vecomāt, esmu mājās un ļōti gribu ēst’’ ‘’Vai, cik jauki’’ viņa, ar vēl neredzētu sajūsmu sejā, pienāca man klāt un pirmo reizi šajā ērā nobučoja mani uz vaiga. ‘’Tev gadījumā nav temperatūra?’’ es jautāju, jo tā man tiešām sāka likties. ‘’Beidz nu muļķoties. Vai man ir aizliegts priecāties par to, ka esi mājās? Uz plīts stāv vēl silti makaroni.’’ ‘’Tieši tas, ko gribēju’’ es nevarēju vien sagaidīt, kad beidzot mans vēders varēs pārstāt rūkt, un metos skriešus uz virtuvi. Nekas nav labāks par siltām pusdienām pēc triju dienu ilgiem sporta svētkiem. ‘’Super, un vēl itāļu mērcīte, tu esi...’’ ‘’Starpcitu, tava māte zvanīja’’ Opā... arī tas bija kaut kas jauns. Mana māte man zvana labi ja reizi gadā un arī tad tikai, lai piedāvātos man atsūtīt kādas ‘’siltas un stilīgas’’ lēto veikalu zeķes vai, lai palūgtu man papildināt viņas draugiem.lv skatījumu statistiku. ‘’Ko viņa teica?’’ ‘’Viņa ļoti,ļoti atvainojas,’’ kā žēlestību lūdzošs kucēns vecmamma iesāka. Lai arī es tālāko notiekti negribēju dzirdēt, viņa turpināja, ’’bet jūsu brauciens uz Zviedriju ir atcelts. Tailers esot uzdāvinājis viņiem abiem ceļojumu uz Ēģipti, un tā kā Vienīgās brīvās dienas viņai ir Zviedrijas brauciena laikā, tad viņai nācās jūsu ceļojumu atcelt’’ Hah, šis gan nav nekāds jaunums. Tas, ka atkal jau kaut kas mūsu ieplānots tiek atcelts. Laikam mātei galīgi nešķiet skumji tas, ka jau vairāk kā gadu neesam redzējušās un šķiet neredzēsimies vēl kādus pāris gadus. Tailers ir mammas Īrijas puisis, jeb viens no puišiem. Tādi viņai ir 3, kā jau ‘’tipiskai’’ 33 gadniecei. Vienam ir 20 gadi, un to viņa centās sākumā piespēlēt man, bet tad saprata, ka pašai viņš patīk, otrs ir kāds darbakolēģis no Francijas. Nu jau tuvojas sirmajiem gadiem, bet nauda gan viņam vēl plaukst un zeļ. Tailers ir viņas vecuma vīrietis, ļoti jautrs un vispār būtu ideāls tēvs, ja vien nebūtu aizmirsis, ka arī es, viņa sievietes meita, tāda pastāvu. ‘’Bet protams, ka atcelts. Kāpēc man šķiet tas kaut kur jau redzēts? Ak, laikam tāpēc, ka tā notiek katru reizi, kad mēs kaut ko ieplānojam. Piedod, vecmamm, bet makaroni būs jāmet ārā, jo man apetīte ir pārgājusi.’’ Ar lielu blīkšķi nometu savu dakšiņu uz galda un ieskrēju savā istabā. Man neviens nesekoja, tā mūsu mājās nedara, jo mēs viens ar otru nerunājam par to, kas mūs nomāc vai apbēdina. Neviens šajā mājā otram nepalīdz vai nenomieirna. Mēs katrs esam par sevi, mēs visi trīs – mans vectētiņš, vecmamma un es. Ieskrējusi istabā es uzreiz atkritu gultā, bet, kā par brīnumu, šoreiz neraudāju, kā to parasti daru. Šoreiz es vienkārši gulēju gultā un domāju par visu. Domāju par to, cik ļoti mīlu savu neremontēto, bet mājīgo istabu, cik ļoti tagad gribētu apēst arbūzu, par to, kapēc man tā neveicas? Nu nē, atkal jau melnais periods sāksies, laiks, kad es sevi uzskatu par pasaules nelaimes čupiņu, ieraujos sevī, ar nevienu nerunāju un tikai klausos savus roka gabalus mazītiņajā mp3. Man tiešām ir apnicis šis periods, kurš man tik bieži uznāk. Un šoreiz manī ir tik daudz enerģijas, ka es neļaušu sev atkal sagruzīties, neļaušu tām pašām problēmām atkal sevi nomākt. Es pieskrēju pie istabas spoguļa. Seja tā pati, viss tas pats, bet acis, tomēr, man dega kā liesmās. Es biju dusmīga, vīlusies, bet gatava to visu mainīt. Ar ko lai sāk? |
| (16.09.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |