 (www.feini.lv) |
| Trakais Mangusts : Prast piekāpties |
| Klusumu iztraucē motorzāģis.. kāds zāģē zaru, uz kura pats sēž.. vārnas ķērc un zivis lido tālāk.. rozā zilonis uz kura toreiz jāji, noskatoties, kā čūska dejoja stepē.. Pietrūkst gan gladiatoru cīņas, gan izlaistās zirga iekšas, gan jūrnieka dzīve uz ūdeņiem daudzu mēnešu garumā.. Tad mēs peldējām gar Japānas krastiem, roņus medījām un aizgūtnēm dzērām dzīvības sulu, mēģinot saglabāties, būt tik pašpietiekami tiešiem un neuzkāpt vulkānā, jo bārā bija labāk.. Atminoties sendienu piesmēķētās vietas, ienāk sirdī alkas pēc sen izbijušā.. Taču Tu neizturēji tāpat kā es to izturēt nebūtu spējis.. dienu, divas, nedēļu, bet ne jau mēnešus posta.. labi, ka Tu tad zināji ko vēlies.. tik vien kā zaļu pļavu, vēlmju zvaigznāju virs galvām, pieneņu pūkas un jaukās nakts sarunas, par visu, par dzīvi un nāvi, par skudru pūzni, vērojot kā viņas to dara.. jo varbūt viņām nav grūti.. tik mums, kad iespējamības nojausmas liek atturēties ar skumjām acīs, izbēgt no nākamības, ierobežot sevi, tik muļķīgi runāt pretī savām iegribām, nenoticēt tam, kas varētu būt.. un tad paliek viens un viena.. tik ar savām domām naktīs.. ar attālumu, kas šķir, izliekoties, ka tā ir pareizi, lai gan pasaule apgriezusies kājām gaisā un vairs nav pie mūsu kājām, jo neesam pratuši piekāpties, kaut viens otram ne varenajam Budam.. |
| (28.09.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |