 (www.feini.lv) |
| Mārīte Bērziņa - Rozīte : Vējš. |
| Tik rudenīgs vējš atkal lapas zemē veļ, līdz atkal brāzmas tās strauji augšup ceļ. Tā piedien vējam strauji diet un smiet, ar krāsaino lapu virteni draisku deju griezt. Lapas jau nezin, ka pavisam plosītas tiek, tām nesaprast vēja viltīgās spēles... Tikai sākumā šķiet, ka viss ir tik glauni, kad abi dejas varoņi jūtas skaisti un jauni. Lapas gaidot, kāri raugās vēja skaistajās acīs, ko mulsinošu tas naivajām partnerēm sacīs...- par krāsām, par prieku, par atspulgu logā, bet vējš sevi iecēlis sapņainā karaļa godā. Plašā sirds tam ilgi nespēj palikt uz vietas, ja pasaulē mīlamas vēl tik dažādas lietas. Beidzot neprātim vienmuļās rotaļas apnīk drīz gan, vairs dubļainie lapu vaigi neliekas skaisti tam. Drīz redzēsim vēju jau citās acīs skatoties smejam, kad pietiks tam drosmes jau sniegpārslu uzlūgt uz deju! |
| (29.09.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |