Tās bieži viena aiz otras klīst -
Baltās un nebaltās dienas.
Un sanāk dzeņa vēders īsts
Tām krustām, šķērsām skrienam.
Bet nav ko nervus tur nomaitāt -
Dzenis jau nepaliks baltāks.
To noslēpumu mums neatklāt
Par mainīgumu smalko.
Kļūst dzīve kā zīlējums: nemīl – mīl,
Un smiekli ar asarām mijas.
Tā šodien apsola, rītdien jau viļ...
Tik raibas tās emocijas.
Kaut daudzkārt mēs viņas nopeļam,
Un vārdi dusmojot slienas,
Bet nesaprotami - iemīlam
Šīs raibās mūža dienas... |