X


Feini!
(www.feini.lv)
Dizzyja : Iepazīšanās internetā
Katram dzīvē reiz pienāk brīdis, kad vientulības žogs mums aizsedz sauli un tieši šajā brīdī mēs sākam kādu meklēt. Visbiežāk, neviens mūsu rokās tik vienkārši neiekrīt un laika arī nav kādu meklēt. Studijās un darbā aizņemtajiem nav viegli atrast vienam otru. Protams, liktenis var uzglūnēt ik uz soļa. bet cik soļu mums nepieciešams lai aizietu no ofisa līdz mājām? Tieši tāpēc daudzi no mums neko negaida un sāk meklēt trūkstošo internetā.

Domas par iespējām internetā pārsvarā rodas apkārtējo ietekmē, kuri stāsta, cik laimīgi viņi ir satiekot internetā savu lielo mīlestību. Vainojamas ir arī romantiskās filmas, kas neapzināti attīsta mūsos ilgas tik mīlētam. Citus vienkārši moka smeldzošā sajūta, ka esi viens.
Mēs visi vēlamies cilvēku kas mūs saprot, uzklausa, mīl, ir blakus un rūpējas par mums. Bet vai internetā ir iespējams kaut ko atrast nopietnām attiecībām?
Šis raksts būs eksperiments. Es iepazīšos internetā un pastāstīšu Jums kā man tas izdevās vai neizdevās.

Ideja par šo eksperimentu radās vienu vakaru, kad ar māsu klejojām pa interneta plašajiem laukiem. Jau kādu laiku gan man, gan māsai nebija bijušas attiecības – ne īsās, ne ilgstošās, nekādas. Netīši māsa uzspieda uz iepazīšanās portāla reklāmas ieminējās:
- Klau, ko Tu teiktu, ja mēs reģistrētos iepazīšanās portālā?
Es izbrīnījos par viņas vēlmi, bet piekritu. Reģistrējām katra savu profilu, salikām bildes un gaidījām.
Jau pirmajās desmit minūtēs saņēmu vēstules no dažādiem puišiem, tikai nelaime tāda, ka neviens no viņiem nešķita pa manai gaumei. Iespējams, esmu izlepusi un meklēju ko tiešām labu, bet ne tikai izskats bija izšķirošais, atbildēt vai tomēr nē, galveno lomu spēlēja saruna.
Pārsvarā ziņas sastāvēja no teksta „Sveika skaistā, vai nevēlies iepazīties? „ Nu šīs vēstules uz mani neatstāja nekādu iespaidu, tāpēc tās tika ignorētas. Vēl liela daļa vīriešu meklē tikai izklaides uz dažām nedēļām vai pat vienu nakti, bezmaksas mīļākās bez saistībām - neviens nevienam nav parādā.
Protams, bija arī interesantākas vēstules, kurām gandrīz vēlējos atbildēt.
„Sveikiņa! Neesmu biežs viesis iepazīšanās sadaļā, bet pa reizei apskatu kas tajā jauns, un Tavam profilam nevarēju paiet garām. Vai vēlētos iepazīties? Nedaudz par mani - Es strādāju pašvaldības uzņēmumā, brīvajā laikā labprāt sportoju. Kad ir iedvesma mēdzu rakstīt dziesmu liriku (vairāk hip hop stilā), rakstu ar dzeju. Patīk apmeklēt kino, koncertus, reizēm teātri. Neesmu es klubu bērns, bet šad tad apmeklēju, patīk arī laiciņu pavadīt pie dabas – pie jūras es varu pavadīt stundām ilgi, dievinu saullēkta un saulrieta burvību.”
Apraksts daudzsološs, radošs cilvēks un savā veidā līdzīgs man, bet...diemžēl, bilde bija noteicošais, kāpēc neatbildēju.

Nākamā vēstule – ļoti gudra doma.
„Sveika. Dzīve ir tika skaista, cik skaistu to vēlamies redzēt. Vienā mirklī mēs spējam nogalināt savu pozitīvismu ar negatīvām lietām, kas notiek mums apkārt, bet jēga? Katra diena būs tāda, kādu mēs paši savā prātā to vēlēsimies. „
Šeit es varētu teikt, paldies par padomu. Un tā arī mūsu saruna beigtos, tāpēc nemaz neatbildēju. Arī bilde neatbilda manām prasībām.

Pirmais ko jūs padomāsiet – viņa nemaz nedevu puišiem pat iespēju. Bet te man jāpiebilst, ka man tāpat nekas nesanāktu ar puisi, kura izskats nešķiet pievilcīgs. Ja kaut mazākā nianse kaitina, vai izraisa nepatiku nav vērts mēģināt. Fotogrāfijas profilos mēdz būt mānīgas – citiem ļoti labs leņķis, citiem perfekts fotošops, un tikai daži izskatās tieši tā kā dzīvē.

Tajā vakarā piemērotu kandidātu eksperimentam neatradu. Nākamajā dienā uzpeldēja kaut kas interesantāks. Puisis bija novērtējis manu bildi ar 10 ballēm un iekomentējis „Sieviete – Dieviete.” Komentārs bija labs un arī puisis šķita izskatīgs. Un eksperiments varēja sākties.
Tā nu saņēmusi pozitīvo vērtējumu un atzīmi aizrakstīju viņam.
- Paldies par jauko komentāru un labo vērtējumu.
- Nav par ko, mazāk nemaz nedrīkst likt tik skaistai būtnei.
- Es sev arī neliktu mazāk.
- Patīk cilvēki, kas apzinās savu vērtību. – Labs teksts, lika man pasmaidīt.
- Skatos, Tu arī esi diezgan vērtīgs kadrs. Savos 23 gados jau esi ieguvis doktora grādu. – Informāciju izlasīju viņa profilā.
- Tā nu tas ir – esmu ģēnijs. Kad man zvana es saku, ka esmu aģents 007. Un runāju pa kurpi. Vai Tev arī ir super spējas?
- Godīgi sakot, es protu apturēt laiku un manas māsas arī ir apdāvinātas. Viena prot ar skatienu pārbīdīt priekšmetus, bet otra paredz nākotni.
- Ooo - ļaunās māsas. Mmmm, interesanti. Nu jā - man jau arī jāatzīstas, ka par aģentu strādāju brīvdienās - no MARTINI - no Party. Bet darba dienās norauju savu uzvalku, apakšā slēpjas tērps, par kuru tikai Tu drīksti zināt - uz krūtīm ir burts S... vairāk atklāt neko nedrīkstu - Tavas drošības labad.
- Opā, Tu esi pats slavenais S vīrietis. Kā man ir paveicies.
- Vai manai lieliskajai super meitenei pie sāniem jau kāds ir - vai arī tā vieta, par laimi ir atstāta man?
- Man nav atlicis laiks vīriešiem. Saproti pats, kādam ir šī pasaule jāattīra no dēmoniem, kā arī parastie cilvēki mani neuzrunā.
- Es arī ar tiem iezemiešiem kopīgu valodu nemeklēju! Tātad, mana S sieviete ir brīva. Un vai uz šīs planētas arī mācās?
- Pašlaik studēju Cūkkārpas Raganības un burvestību arodskolā. Kā ir ar Tevi?
- Cūkkārpu esmu jau absolvējis - bet vēl apgūstu zinības. Šobrīd mācos pie A-komandas tiesību zinības, viņi mani apmāca kā pareizi jāpieiet lietām.
Protams arī strādāju - bet te atkal man jāatkārtojas - "ja pateikšu kur - man vajadzēs Tevi nogalināt."
- Man līdz absolvēšanai vēl jāpastrādā. Pašlaik ar ļaunajām māsām brūvēju burvju dziru – tā mēs pildām mājasdarbus.
- Burvju dzira...mmm ... tas drošvien ir ļoti gards dzēriens!
- Nevisai, dzira sastāv no ķirzaku astītēm, vanaga acīm un žurku ķepām. Vēlāk iejūgšu slotu un aizvedīšu dziru uz skolu.
- Es, starp citu, pieļāvu tādu domu - par slotu! Tāpēc labāk aizvēršu istabā aizkarus - drošs paliek drošs. Runājot par novārījumu, tas vienalga izklausās gards.
- Kuras ir Mistera S mīļākās atpūtas vietas?
- Misters S pa Rīgu. Bet slotu neesmu manījis pie apvāršņa. Jums varbūt kāds savs Leļļu namiņš kur atpūšaties??!! Vai varbūt zvaigžņu vārti ???
- Pārsvarā jau leļļu namiņā, atdzīvinām Bārbiju un Kenu un kārtīgi sadzeramies.
- Un kuros platuma grādos ir sastopama S sieviete..????
- S sieviete lidinās ar slotu pa visu pasauli, bet nakšņo kur nokrīt. Pārsvarā jau Rīgā.
- Tu bieži esi pie datora? Vai arī Tavai slotai standarta komplektācijā ir kompjūters iebūvēts?
- Slotai ir navigācija un citas fīčas. No ceļa nekad nenoeju. Kāpēc jautā?
- Vienkārši man ir izsaukums - un gribu zināt vai Tu rītā bursies pie kompja un ap cikiem?
- Būšu pa dienu, ja slotai sistēma nenojuks.
- Ok, es rītā būšu šeit arī pa dienu...

Tā nu mēs sarakstījāmies šādā stilā kādas 3 nedēļas. Es visu laiku domāju par satikšanos, jo sarakstīties jau kļuva nedaudz apnicīgi, taču pati nekur neaicināju. Tā nu rakstījāmies līdz, vienu dienu, beidzot, viņš mani uzaicināja izbraucienā uz Siguldu „Zelta rudeni” skatīties. Sarunājām, ka viņš sestdienas dienā ap 14:00 atbrauks man pakaļ.
Sāku krāsoties jau divas stundas iepriekš. Iekšējais satraukums arī nelikās mierā un tirdīja mani ar jautājumiem uz kuriem nebija atbilžu. „Vai es viņam patikšu? Vai viņš man patiks? Vai viņam būs skaista, vīrišķīga balss? Vai viņš izskatīsies kā bildēs? Vai viņš vispār atbrauks? „
Pulkstenis sita norunāto stundu. Es piegāju pie loga, pavēru aizkaru un sāku pētīt automašīnas uz ielas. Tā kā viņš bija minējis, ka viņa auto ir melnā krāsā, pēc tādas arī lūkojos. Viena pēc otras garām manai ēkai braukāja tumšas krāsas auto, taču mans telefons klusēja. Prātā jau kalu plānu, ko es darīšu ja viņš neatbrauks.
Tad pie manas ielas apstājās sudrabots auto, sirds sāka sisties straujāk un iezvanījās telefons.
- Sveika. – Pirmā doma, kas man bija prātā – skaista, skanīga balss.
- Sveiks. – Vairāk neko nevarēju izdabūt.
- Es atrodos pie poliklīnikas, vai tas ir tālu no Tevis? – Tātad, sudrabotais auto nav viņa.
- Nē, tas tepat blakus, 5 minūtes un es esmu klāt.
- Ok.
Uzvilku jaku, paķēru somiņu un steidzos turp. Melns BMW – jauki. Smaidīgs puisis lūkojas manī – tīri simpātisks, savādāks kā bildēs, bet simpātisks.
Sākām braukt. Sarunas ritēja raiti, varbūt nedaudz samāksloti, bet līdz pat Siguldai jau runājām kā seni paziņas. Temati visdažādākie, sākot ar laika apstākļiem, satiksmi un ikdienas dzīvi. Vārds pie vārda un bijām jau Turaidā. Pastaigājāmies pa Turaidas muzejrezervātu, uzkāpām pils tornī un izstaigājām muzejus, tad devāmies uz dabas parku. Laiks tiešām lutināja, zilas debesis, saulīte un dzeltenas lapas. Perfekts randiņš.
Pēc tam aizbraucām uz restorānu remdēt apetīti. Aiz loga jau sāka krēslot. Telpas izgaismoja blāvas gaismas, radot romantisku atmosfēru. Sarunas kļuva atklātākas. Dalījāmies savos iespaidos viens par otru. Man šis puisis patika, un šķita, ka es viņam arī. Smaidi, acu skatieni, bet neviens pieskāriens.
Vakars tuvojās noslēgumam. Braucām uz Rīgas pusi, fonā skanēja nomierinoša mūzika, kas laika man aizsapņoties. Ilgi gan eiforija nevilkās...
- Klau, es neesmu bijis pilnīgi godīgs pret Tevi. Man ir draudzene, kopā esam jau četrus ar pus gadus, bet, viņa nav īstais cilvēks man. - Tā kā pēdējais fakts varētu mani uzmundrināt. Iekšēji manas pozitīvais gars šašļuka. Sajutu smagu vilšanos. Te nu pierādās teorija, ka visi foršie puiši jau ir aizņemti.
Vēlējos saglabāt mieru, taču manas nodevīgās emocijas bija lasāmas manā sejā.
- Kas notika? Tāda klusa un pat bēdīga kļuvi. - Es mēģināju pasmaidīt, taču, bija jau par vēlu slēpties aiz smaida maskas.
- Kļuvi tāda bēdīga. Vai viss kārtībā? – Viņš vēl jautāja.
- Jāatzīstas, ka šīs fakts nav iepriecinošs. – Es neslēpu savu neapmierinātību.
- Tu man netiki jautājusi vai man ir draudzene, bet zinu, ka nelaikā atzinos. Varbūt vajadzēja šo faktu atklāt atvadoties.
- Tam jau vairs nav nozīmes, Tu jau pateici. – Es iekšēji cerēju, ka mums tiešām kaut kas sanāks. Iespējams, viņš izšķiries un es kļūšu par viņa sirds dāmu. Varbūt...varbūt nē... Sāku domāt, kādu iespaidu esmu atstājusi. Vai biju gana smaidīga, jautra un saprotoša?
Pa ceļam uz māju pusi viņš atcerējās par kādu vietu, kas man jāapskata. Tas bija vēlmju labirints, pa kuru mēs kopīgi izgājām, tā centrā kaut ko vēlējāmies un gājām pa labirintu atpakaļ. Iespējams mūsu vēlmes bija par jaunu sākumu. Iespējams, tās bija tikai mana vēlmes.
Iebraucām Rīgā, viņš aizveda mani atpakaļ uz mājām. Vēl kādu stundu sēdējām mašīnā un vienkārši sarunājāmies. Bija patīkami viņā lūkoties, klausīties un izjust viņa klātbūtni. Neapzināti ar acīm aplūkoju katru viņa sejas vaibstu, katru kustību, kā atvadoties. Nākotne bija miglā tīta, iespējams mēs vēl tiksimies. Iespējams...
- Vai es drīkstu tev vēl kādreiz piezvanīt? Ja nē, saki uzreiz un es netraucēšu Tevi vairs. – Šis jautājums mani pārsteidza, tā bija kā gaisma tuneļa galā. Cerība, ka tomēr tas viss tik ātri nebeigsies.
- Protams, drīksti.
Uz šādas nots arī atvadījāmies. Vēroju kā viņš aizbrauc un devos pa durvīm iekšā. Kāpjot pa kāpnēm smaidīju. Lielākoties, priecājos par faktu, ka viņš vēlas man vēl piezvanīt, bet arī par lielisko dienu. Neko nenožēloju, par spīti nepatīkamajam faktam ko sauc par draudzeni!
Nākamajā dienā viņš man atrakstīja. Sirds sāka sisties straujāk - tā bija laba zīme. Noskaidrojām kā jūtamies pēc tikšanās un sarunājām tikties on-line rītdien, taču viņš neparādījās. Vakara pusē uz minūti bija pieslēdzies, taču man neko neatrakstīdams atkal atslēdzās. Cerības pagaisa kā putekļi uz lielceļa. Pa brīdim ielogojos atkal un atkal savā profilā, taču nekā. Klusums. Nepatīkama vilšanās.

Cilvēks ir un paliek tikai cilvēks, kas jūt un nevalda pār savām emocijām. Manī plosījās smaga vilšanās un apziņa, ka nekad vairs viņu nesatikšu. Skat, kā viena tikšanās var satricināt rāmo ikdienu. Vienaldzība ir vissāpīgākais veids, kā atraidīt. Man netika neviena rindiņa, neviens pats burtiņš no viņa puses. Šajā brīdī saku meklēt iemeslu – ko es esmu izdarījusi nepareizi? Vai jaunās bildes profilā nebija viņa gaumē? Vai es pārāk prasīgi rakstu viņam? Vai vienkārši viņš ir izlēmis – tomēr paliks un mēģinās ar to otru.
Mēs nespējam līdz galam kontrolēt savu iekšējo pasauli. Pārāk bieži emocijas ņem virsroku pār mums. Iespējams, es pārāk daudz domāju par viņu un šīs domas izraisīja pārāk spēcīgas emocijas, kas tagad liek justies slikti, jo viss ir beidzies.
Viens brīdis un visa romantika jau ir pagājusi, paliek tikai atmiņas, ilgas un tukšums. Viņš pagaisa kā nebijis. Vai es mēģināšu vēl? Nē! Es sevi pārāk mīlu, lai tā mocītu. Es neuzskatu, ka esmu tikai viena puse – es esmu viens vesels. Atrast mīļoto ir tikai dzīves bonuss un gan jau kādu dienu arī manai dzīvei tāds būs. Iespējams, vēl nav īstais laiks.
Tāds bija mans stāsts. Jums, iespējams, iepazīšanās internetā būs vai jau ir sanākusi veiksmīga. Ja tā, tad apsveicu, ja nē, tad jūs vienkārši neesat virtuālās iepazīšanās cilvēka tips.
(13.10.2009)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu