Cik viņa spēj būt dažāda,
Cik nesaprotama...
Gan brīnumaina skaistumā,
Gan gluži otrāda...
Kā zvaigznes veca Visumā,
Un tomēr – jaunāka,
Caur seno Mēness jaunību,
Kas neapšaubāma...
Šo pasauli caur bijušo
Tik varam iepazīt,
Lai kā to arī gribētu
No atmiņas sev dzīt.
Nav lemts to saprast, izzināt,
Tā ir – vien mirklis skaists,
Ko nenoķert un nepanākt...
Kā zibens - plaiksnī, gaist |