 (www.feini.lv) |
| Sole Saffi : Lauztie spārni. |
| Es neticēju, ka nesāpēs, ka laiks visu sadziedēs. Tikai rētas, pavisam vāras uz dvēseles ādas – atgādina, ka reiz nepanesami sāpēja. Aizsedzu acis ar plaukstām un, pa pirkstu siikajām sparaudziņām – noraugos kā citi lec akā, no kuras es izrāpos. Un viņiem - tāpat kā man reiz – šķiet, ka tie lido un nedzird, kaut kliedzu, cik jaudas. Un neredz tie manus aplauztos nagus, nobrāztos elkoņus un rētaino dvēseli. Tas kritiens sāp, tas kritiens lauž spārnus… |
| (16.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |