Ielejā aiz seniem kalniem
Mājiņa man bija,
Tur sniegi tā kā pērles krita
Un kristāllietus lija.
Pie durvīm lotoss ziedēja
Un bumbierkoki slējās,
Tur pļavās rozes mirdzēja
Un upes klusi smējās.
Saule mijās zvaigznēm košām,
Lai katram viesim ceļš ir drošs,
Tur vienmēr visi acīm možām,
Jo prieks šeit visu aptverošs.
Ielejā aiz seniem kalniem,
Man'sirds uz mūžiem bija,
Tur dzidrākie no saullēktiem,
Jo kristāllietus lija.. |