| Dūmakainās ēku sienas Atbalsojas pagrabos,
 Šķiet stingums tajās salts no ziemas,
 Tās arī mani nežēlos.
 
 Cilvēki ar tukšām acīm
 Peld man garām neziņā,
 Ka tie ar savām ledus sirdīm
 Pārvērš ielas pustumsā.
 
 Un kas par to, ka man vienalga
 Vai rīts ko labu atnesīs,
 Kas tev dots,-tas jāizbauda,
 Tad jēga dzīvei nezudīs.
 
 Šovakar man nav nekā,
 Nekā, ko dot, ko iemācīt,
 Tā sanācis, ka neesmu
 Pat ēnai savai vajadzīgs.
 
 Es tāpat kā visi citi,
 Izlikšos, ka laimīgs esmu,
 Peldēšu tāpat kā viņi,
 Rodot tumsā pašiedvesmu..
 |