 (www.feini.lv) |
| gramatas : Paradīzes Dārzi- 6.nodaļa. Kaut kas aizmirsts un negaidīts. |
| Bija sācies jauns – 2008. gads, cerams, ka pilns jaunu domu un cerību. Aizvadīju veco gadu diezgan drūmi, tumšais mākonis sabiezēja virs galvas ik pārdienu, jo problēmas nebeidzās. Laikam biju pie tām pieradusi un nekas vairs nešķita tik briesmīgi. Par brīnumu Kamēlija bija atradusi darbu tieši turpat, kur strādāja vecākā māsa. Eva bija pacentusies iekārtot viņu darbā. Māte no tiesas varēja lepoties ar manu māsu. Nesen Eva man pastāstīja, ka ir iemīlējusies priekšnieka labākajā draugā. Es biju pārsteigta, jo neticēju, ka mūžam tiklā māsa varētu pat iemīlēties un tik izklaidīgi man to pavēstīt. Ak, tādus mīlestība padara cilvēkus! Viegli ievainojamus, bet reizē tik stiprus, ka tās spēks dod cerības un liek katru dienu pasmaidīt. Lai gan par māsas dēku bažījos, taču viņa man pastāstīja, ka Ričards viņu solījis precēt, tiklīdz būs iekrājis pietiekami daudz naudas. Jaunumus saņēmu ar divējādām sajūtām. Mani mocīja bailes, ka Ričards varētu Evu pamest, bet ja tas notiktu, tad viņa, visticamāk uztaisītu pašnāvību. Mani tas biedēja, jo zināju, cik māsa ir jūtīga. No otras puses vēlējos pārmaiņus priecīgus svētkus nosvinēt, nevis tikai bēdāties un apmeklēt kapličas. No visas sirds vēlēju Evai laimes. Tajā vakarā viņa man pavisam nopietni jautāja, ko par šo soli domāju es. Atbildēju, ja tava sirds saka, ka vīrietis, kas izpelnījies tavu uzmanību tev der par dzīves biedru, tad nepalaid laimi garām, ķer to ciet, lai neaizlido kā pavasara tauriņš. Māsa mani noskūpstīja uz abiem vaigiem tik sirsnīgi, ka pati aiz savām laimes asarām gandrīz nenosmakdama. Domāju par viņas laimi vairāk nekā par savu, viss man bija kļuvis tik vienaldzīgs, izņemot Francisku. Ārā sniegi nemaz nedomāja kust, tie vēl vairāk bija sasniguši priekšā māju durvīm, ka cilvēkiem jau bija apnicis lauzties no mājas laukā, gandrīz vai salaužot durvis. Bija patīkami, kad beidzot varēju neskatīties ceļam uz priekšu un novērot mirguļojošo sniegu, kas dūra vai acīs ar savu maģisko mirdzumu. Šodien izņēmuma kārtā rokās neturēju Francisku, māte mājās uzņēmās par viņu gādību, jo man bija jātiek līdz veikalam. Mēs nevarējām atļauties tērēt degvielu ikdienišķam braucienam, bez tam, viss bija tā pieputināts, ka tikai cilvēks spētu izlavierēt gar sniegu sanesumiem. Man šī pastaiga patika, jo gāju viena un varēju papriecāties par ainavu, kas vērās visur apkārt. Koki izskatījās kā brūnganas leduspuķes, apaugušas ar kristāla pērlītēm, māju jumti no tiesas atgādināja pasaku namiņus, kur dzīvoja septiņi rūķīši. Pasmaidīju diviem maziem knēveļiem, kas vēla sniega bumbas, lai taisītu jau desmito sniega vīru. Cītīgi salikuši kaudzi ar burkāniem uz apsniguša celma. Bija jauki iedomāties, ka tā reiz spēlēsies arī mans bērns, un ar neviltotu prieku iespraudīs krāsns ogles, kas derēs kā pogas. Bet līdz tam, Franciskai vēl bija tikai jāaug un jāaug. Mana māte droši vien pasmietos un teiktu, ka gadi iet ar lieliem soļiem un nespēšu apjaust, ka mazulis būs jāskolo. Iegāju lielveikalā un novilku cepuri. Saberzēju apsalušos vaigu galus. Paņēmu iepirkumu grozu un iesoļoju pārtikas nodalījumā. Pirksti bija tik auksti un apsaluši, ka baidījos ņemt rokās plīstošas preces. Man no rokām gandrīz izslīdēja eļļas pudele. Piegāju pie ledusskapja un paņēmu piena paciņu. Rokas vēl nebija atsilušas un piena paka izkrita no rokām. Sirds neprātīgi salēcās, kad manīju pienu izšļācamies uz visām pusēm, apšļakstot olu paciņas, nemaz nerunājot par balto grīdu. Māte man pamatīgi sadotu, ja uzzinātu, ko esmu izdarījusi, man nebija tik daudz naudas, lai samaksātu par lieku piena paciņu, tāpēc nostrādāja mans nelietīgais instinkts. Paķēru vēl vienu piena paku, iemetu grozā un steidzos prom, taču par nelaimi mani pievīla jaunie augstpapēžu zābaki, kurus komplektā ar mēteli bija uzdāvinājis Mihails Meridons. Jutu, ka zaudēju līdzsvaru zem gājām un brīdi atrados virs zemes. Ar mīkstu būkšķi piezemējos uz zemes. Nedaudz apsitu gurnu. Bet visvairāk man tagad rūpēja, vai kāds to nav redzējis. Mēģināju ātri pierausties kājās, taču sapinos mētelī un kūņājos kā tikko dzimis kucēns. Sapratu, ka nepamanītai no veikala neizdosies izkļūt, jo skaisto mēteli biju novārtījusi pienā. Mugurpuse droši vien izskatījās kā slapjam kaķim! Sāku krist panikā, apvēlos uz muguras un centos pietrausties sēdus, šaurajā vietā, pa ceļam nogāzu pāris konservu kārbas. Manā galvā jaucās izmisīgas un neprātīgas domas – tikai prom, ātrāk PROM! - Kundze? Vai jums nekas nekaiš? – iejautājās kāda šķietami jauna vīrieša balss. Tajā varēja sadzirdēt apslāpētu smiekliņu, kas centās izlauzties uz āru. Tā sabijos, ka neuzdrošinājos pakustēties. Ak, vai, kāds kauns! Nodomāju un dziļi ieelpoju, pirms atkal mēģinu piecelties kājās. Neatbildēju uzrunātājam, mēģināju tikt galā ar kauna sajūtu, lai skaidrā balss tonī spētu atbildēt. - Kundze? – atkal iejautājās viņš, šoreiz kļūdams nopietnāks. Beidzot saņēmos un pavēros atpakaļ. Tas, ko ieraudzīju, nepavisam nebija tas, ko domāju šodien satikt. Kaut kas aizmirsts, bet... Ak, mans, Dievs! Iekliedzos sevī. Manā priekšā, tikpat pārsteigts stāvēja Niks. Puisis, ko satiku uz perona. Nodrebinājos, jo pamanīju, cik viņš izskatās pievilcīgs uzvalkā. Cerēju, ka mani apsārtušie vaigi nevēstīs, cik ļoti nokaunējusies biju. Niks, redzēdams, ka manos vaigu galos kāpj sārtums, padeva roku, lai beidzot varētu piecelties. Manas kājas aiz pārsteiguma ļima. Satvēru viņa vīrišķīgo plaukstu, taču Niks pats paslīdēja uz izlijušā piena un zaudēja līdzsvaru. Īsi iekliegdamies, viņš pārkrita man pāri. Atkal atslīgu pret zemi, es labprātāk gribētu tagad ielīst zemē! Uz brīdi sastapu viņa skatienu, tad Nika acis apstājās un uzlūkoja mani kā sen neredzētu skaistuli. Man šķita, ka nosarkstu vēl vairāk. Viņš atradās tik tuvu, ka sajutu patīkamu odekolona smaržu. Niks mulsi pasmaidīja, bet tad sarāvās, it kā būtu dabūjis elektrības strāvu. Viņš vienā rāvienā pieleca kājās un uzlūkoja manu vēderu. Tad atviegloti nopūzdamies, atspiedās pret durvju stenderi. - Es jau domāju... – Niks atvieglojumā vēlreiz nopūtās. - Viss kārtībā, mana meitiņa piedzima septembra beigās. – priecājos, ka mana balss skanēja samērā normāli un par brīnumu – maigi. Niks kautri uz manis paskatījās un ieteicās: - Cik labi, tas ir apsveicu! Piedod, ka tev uzgrūdos virsū! – - Ko niekus, es te visu sabojāju! – Par atbildi Niks paķēra manu iepirkumu grozu un satverdams aiz plaukstas, pagriezās gar stūri un uzskrēja pa kāpnēm otrajā stāvā. Mēs apsēdāmies gaitenī uz mīkstajiem krēsliem. Dzirdēju divas pārdevējas ķildojamies, kura satīrīs visu to cūcību. Es iespurdzos un pavēros pret Niku. - Paldies, tev, ka izglābi mani no tā kauna!- - Kam negadās! – viņš dzidri iesmējās un saprotoši uz manis palūkojās. Ak, vai! Es varētu mūžīgi grimt viņa apburošajā skatienā! - Ko tu šeit dari? – iejautājos, redzēdama viņu uzvalkā un pieglaustiem matiem. - Palīdzu tēvam tikt galā ar vadītāja darbiem! – - Tavs tēvs ir veikala vadītājs? Detertika kungs? – - Tieši tā! Laikam šī ir tā reize, kad tu uzzini manu uzvārdu, neparedzētos apstākļos! – un jau atkal Niks Detertiks iesmējās, likdams manam ķermenim notrīsēt. - Piedod, ka nepazvanīju, es pazaudēju tavu telefona numuru! – viņš nopietnāk turpināja. - E-es arī, netīšām izmetu vilciena stacijā to biļeti! – ātri samelojos, jo nemaz nebiju domājusi viņam piezvanīt, biju aizmirsusi! Kā es gribēju būt viņa klātbūtnē, kurā jutos kā maza meitenīte uzlūkojot savu simpātiju. Lai mani nolād, bet es nevarēju beigt uz Nika skatīties! - Nu nekas, redz, ka liktenis tomēr mums atkal lika sastapties! Varbūt atnāksi rīt līdz „Eklēram”? To restorānu tu taču zini! – - Jā, bet... – - Nesaki bet, es tevi uzaicinu! – - Nu labi. – maigi noteicu un pasmaidīju, atkal manos vaigos gan jau bija parādījušās kautrās bedrītes. Izskatījās, it kā Niks izbaudītu manu skatienu. - Ai, man nu gan jātiek mājās! Savādāk māte padomās, kur es esmu palikusi! – - Nāc, vispirms ātri tiksim galā ar pienu! – Niks iespurdzās un satvēra manu mēteļa malu. Paldies Dievam, ka nebija tik briesmīgi, kā es biju iedomājusies. Klusēdama sekoju jauneklim uz personāla tualeti. Paņēmis saslapinātu salveti, Niks sāka pucēt mēteļa kreiso malu, rūpīgi izdzēsdams piena traipus, cik nu spēja. Biju pagriezusies pret spoguli un redzēju, ka mani vaigi joprojām ir manāmi apsarkuši, kosmētika nedaudz izplūdusi zem acīm. Sirds sāka pukstēt straujāk, kad pamanīju viņa maigo skatienu, kas ik pa brīdim pārskrēja pār manu augumu. Nodrebēju, bet centos stāvēt mierīgi. Man jau sāka šķist, ka Niks vilcinās, lai pagarinātu tīrīšanas procesu. Ik pa brītiņam jutu viņa elpu uz mana pakauša. Lai izlīdzinātu neveiklo situāciju, pati sāku tīrīt mēteli. - Es pats varu – Niks lēni nomurmināja pie manas auss un maigi jo maigi satvēra manu smalko plaukstiņu, kas viņējā izskatījās kā bērna dūrīte. Jaunekļa plauksta bija tik silta un spēcīga, ka man gribējās atstāt tur savu roku un uz mūžiem palikt stāvot personāla tualetē kopā ar viņu, ja tikai viņš veltītu man pāris savus jutekliskos skatienus. - Nik, vai tu tur esi? Kur tu esi palicis? – nokrekšķinājās kāds pusmūža vīrietis aiz durvīm, viņš atvēra durvis un uzlūkoja mūs. Vīrietis nemaz nebija līdzīgs savam skaistajam dēlam. - Es tūlīt tēvs, tikai palīdzēšu dāmai notīrīt mēteli! – Niks tagad izklausījās tik lietišķs, balsī uzreiz jautās cieņa. - Nāc ātrāk, man vajag tavu palīdzību! – Lails Detertiks aizdomīgi noskatījās uz manis un tad uz Niku. Puisis mani izvadīja laukā no tualetes, nomurminādams ausī satikšanās laiku pie „Eklēra” un ielikdams rokā pārtikas grozu. Nogāju pa kāpnēm, lai norēķinātos pie kases. Biju nedaudz dusmīga uz Detertika kungu, ka tas izjauca mūsu klusuma brīdi tualetē. Atkal atmiņā atminot Nika skatienus man pārskrēja drebuļi. Laikam būšu iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena. Vai es atkal esmu sākusi ticēt pasakām? Bet man tagad tas neinteresēja. Mana sirds meta kūleņus, es tikai ātrāk gribēju sagaidīt rītdienu... Par laimi šorīt piecēlos tieši laikā, lai gan vakar biju aizmirsusi uzstādīt modinātāju. Laikam visi pasaules spēki man palīdzēja šorīt saģērbties kā nākas, iztīrīt zobus un ieveidot matus. Jutos pacilāta un skaista. Pavēros spogulī un tīkami uzlūkoju atspulgu. Sarkanā zīda kleita bija ļoti eleganta, lai arī tā bija tikai nedaudz pāri celim, izceldama manas skaistās kājas un slaido vidukli, nedaudz ievilku vēderu uz iekšu, jo nebiju paspējusi līdz galam atjaunot meitenīgo figūru, ko man bija atņēmusi Franciska piedzimstot. Biju tik pateicīga Evai, kura šodien gatavojās palikt mājās, lai pieskatītu manu meitu. Visbeidzot apsēdos uz mazā ķeblīša priekšnamā, lai uzvilktu vakardienas zābakus. Saudzīgi aizvilku rāvējslēdzi, lai nesaplēstu zeķbikses. Ātri vien uzvilku trušādas mēteli un vēlreiz pagrozījos spoguļa priekšā. Tikmēr ienāca māte ar pilnu veļas grozu un smagi nopūzdamās, nosvieda to pie virtuves durvīm, ka es pat sarāvos. Viņa pētoši uz manis paskatījās. Es mammas priekšā apgriezos pāris reizes, lai parādītu kā izskatos. Beta atstāja uz lūpām vieglu smaidiņu un nomurmināja kaut ko par mazās meitenītes pazušanu. - Ej nu, ej! Citādi vēl nokavēsi. Neaizmirsti atnākt mājās laikus, neatstāj savu meitu vienu pašu pārāk ilgi! – Priecīgi sasitu plaukstas un, pamādama mātei ar cimdu, izsteidzos no mājas. Teciņiem vien dzīros ātrāk atrasties pie „Eklēra”, kur parasti maltīti ieturēja smalki ļaudis. Šodien es arī būšu no smalkajiem. Spītīgi sevī nosmējos un parādīju baiļu sajūtai mēli. Šī diena būs veltīta tikai man, lepnai un skaistai sievietei, kuru pavadīs apburošs un jauks puisis. Tālumā saskatīju „Eklēra” sarkano, augsto jumtu un balto sētu. Pie lielajām parādes durvīm saskatīju mazu melnu punktiņu, kas nepārtraukti dīdījās uz visām pusēm. Satraukti iesaucos. Sapratu, ka tas ir Niks, kurš nespēdams gaidīt, iznācis laukā pēc manis lūkoties. Cerēju, ka neesmu daudz nokavējusi. - Re, kur skaistā princese! – ieteicās Niks un pasmaidīja, atklādams savus perfektos zobus. - Sveiks, ceru, ka nenokavēju! – smalki pastiepu savu cimdoto roku, lai Niks man palīdzētu uzkāpt pa trepēm, nepaslīdot. - Viss kārtībā es tikai tikko iznācu laukā! – Melis. Nodomāju, es taču redzēju iztālēm, ka Niks jau tur nosalis stāv labu laiku. Dīdīdamies kā nepacietīgs šunelis. Taču atteicu: - Man prieks, ka tā! Vai iesim iekšā? – jauki uzsmaidīju, lai Niks varētu papriecāties par manām jaukajām vaigu bedrītēm, kas cilvēkiem lika uz manis atskatīties. - Protams! - Iegājām smalkajā restorānā un pakāru mēteli. Viss bija tik skaisti. Pilnīgi aizrāvās elpa palūkojoties tikai uz mīksto, sarkano paklāju, kas stiepās līdz katram galdiņam. Jutos kā princese lielā pilī. Bija kauns, ka nekad agrāk te nebiju bijusi, jo mamma mūs nekad uz šejieni neveda, bija pārāk dārgas uzkodas. Manīju dažāda gājuma cilvēkus sēžot pie galdiņiem, kuriem bija apvilktas smalkas drānas un uzvalki. Tik tiešām, nebiju pārspīlējusi ar savu skaisto kleitu. Šeit cilvēki bija ieradušies pavadīt kādu daļiņu no sava laika, lai relaksētos, iejustos smalkā sabiedrībā un pārrunātu dažādas lietas kopā ar draugiem un dzīvesbiedriem. Niks jau bija rezervējis mums abiem galdiņu, kurš atradās pašā stūrītī, iepretim logam, pār kuru pārkarājās smagi zīda aizkari, tieši tādi paši kā mana kleita. Jutu, ka Niks mani nemitīgi uzlūko, kārtīgi apskatīdams kājas un sēžamvietu. Nodomāju, ka visi vīrieši gan var būt tikai skaistuma mednieki, taču tagad mēģināju nedomāt par to. - Lūdzu – jauneklis man atbīdīja krēslu. Nomurmināju klusu pateicības vārdu, iesēdos mīkstajā sēdeklī. Niks apsēdās man pretim, pasniegdams ēdienkarti. Nevēlējos būt pārāk izvēlīga, ieteicos: - Izvēlies manā vietā, viss šķiet tik garšīgs, ka nevaru izvēlēties! – man šķita, ka puisis uz manis paskatās atzinīgi un tad pasauca viesmīli. - Divas porcijas suši un sarkano vīnu lūdzu! Tas pagaidām uzkodām. – viņš uz manis paskatījās zīmīgi. Nesapratu, ko viņš ar to domāja. - Nezināju, ka tu netālu dzīvo. – viņš iesāka. - Es nezināju, ka tu palīdzi savam tēvam strādāt, domāju, ka tev nakts maiņa. Mēs taču satikāmies... – - Jā, bet šad tad viņš mani uzaicina un pat izmaksā algu. Tādēļ jau vien ir vērts pacensties. Bet ko nu par darbu, nevaru vien atraut no tevis acis, šodien tu izskaties satriecoši! – Kautri pasmaidīju. Vēroju, ka viņa tumši zilajās acīs spulgojas ilgas, nezināju kādēļ. Laikam viņš nebija sapratis cik uzkrītoši vērās manī, salicis rokas zem zoda un ar elkoņiem atspiezdamies pret galdu. - Kā iet tavai māsai? – pajautāju. - Ā, viņai? Labi, par tiem ziediem bija ļoti pateicīga. – - Tev ir tikai viena māsa? – - Jā, viņa vairs nedzīvo pie mums, ak, vai, piedod, aizmirsu nosaukt arī savu vecāko brāli. Viņu sauc Juliāns. – - Ak tā... – klusi nomurmināju, man šķita, ka viņam ir vienaldzīgs savs brālis, pēc toņa kā viņš pieminēja tā vārdu. - Un tev? Kā ir ar tevi? – - Man ir divas māsas, vecākā ir Eva un vidējā – Kamēlija. Dzīvoju pagaidām ar viņām, savu māti un tēvu, līdz atradīšu pastāvīgu dzīvesvietu. Māte man gan saka, ka jāpaliek ar meitu un nevaru strādāt, taču man tas būtu jādara, jo Evai ir grūti uzturēt visu ģimeni. – Brīnījos par savu atklātību, bet Niks manī iedvesa uzticības sajūtu, klausīdamies ar tādu ziņkāri, ka kaut kas bija jāsaka, lai atkal neiestātos neveikls klusums. - Ja tu tā saki... – Niks domīgi pakasīja stūraino zodu un aizdomājās. Jautājoši paskatījos jauneklī. - Varbūt tu varētu pieņemt manu priekšlikumu... – Niks aizvien šķietami aizgrābti domāja. - Klausos...? – - Es tev vēl nepastāstīju, bet mans brālis ir invalīds, terapijas nepalīdz tikt atkal uz kājām un gandrīz vai katru mēnesi, mums atsaka darbu kopējas. Viņam ir draņķīgs raksturs pēc tā nelaimes gadījuma. Taču, lai kā viņš mums necenstos pierādīt, taču viņam ir vajadzīga kopēja, kas palīdz ikdienas darbos. Juliānam jau ir divdesmit trīs gadi, bet tiepjas kā bērns, kad kāds viņam grib palīdzēt. Varbūt tu apdomāsi manu piedāvājumu? – - Es piekristu, Nik, bet man ir jāparūpējas par manu meitu, mātei ir taisnība, es nevaru viņu atstāt, kad vēl ir tik maziņa! – - To mēs varētu nokārtot. Mana māte ir neciešama bērnu mīļotāja, viņai mājās nav ko darīt, kā tikai skatīties ziepju operas un tērēt senča naudu. Viņa varētu pieskatīt mazo, bet tāpat tu visu laiku būtu līdzās. – Mana sirds tik neprātīgi dauzījās, ka gandrīz vai leca pa muti laukā! Tā bija neticama izdevība beidzot tikt laukā no savas bērnības mājas, kurā tikai visos stūros dusēja atmiņas un vēl man mieru nelika Ādams, viņš laikam nekad nesapratīs, ka uztveru viņu tikai kā draugu. Gribēju tikt prom no savas vecās dzīves tik ļoti, ka biju gatava grūtai dzīvei, taču man bija laba izdevība dien dienā redzēt Nika skaisto profilu, kas man vienmēr uzsmaida. Būt viņam tuvumā, lai beidzot kādreiz sāktu ziedēt mana pasaka. Man jau bija pagalam apnicis lāpīt sairušos sapņus un sirdī audzēt drūmumu. Beta priecāsies, kad beidzot spēšu pati par sevi parūpēties, vismaz uz laiku, līdz mani pakalpojumi Juliānam vairs nebūs vajadzīgi... - Tu tik ilgi spried. Vai kas padomā ir? - - Nešaubīgi piekrītu! – īsi un ātri ieteicos, ja nu gadījumā Niks pārdomātu. - Lieliski, ļoti labi! – Niks burtiski staroja aiz sajūsmas, ka tagad katru dienu varēs uzlūkot mani. - Tev šķiet, ka spēšu tikt galā ar tavu brāli? – man nedaudz kļuva baisi, jo man nepatika kā Niks bija noraksturojis Juliānu. - Es domāju, ka varētu, tu esi tik jauka un skaista, ka Juliāns atkusīs un beidzot ļaus, lai par viņu parūpējas! – Pasmaidīju par komplimentu. – Bet es neesmu profesionāla kopēja! – - Tas nav nekas! Es tev pasniegšu nelielu instrukciju par svarīgākajām ikdienas procedūrām, bet praktiski nekas briesmīgs nav! - Piekrītoši palocīju galvu un nodomāju, ka tikšu galā ar jebkuru mežoni, lai tikai redzētu Niku ik dienas. Biju palikusi skarbāka un drošāka it visā, arī ikdienā, tā kā drīz vien pieradīšu pie Juliāna un viņa neciešamā rakstura. Mēs visu dienu jauki pļāpājām par atgadījumiem bērnībā, par piedzīvojumiem jauniešu gados. Izkratīju savu sirdi par Nataniēlu, mūsu neveiksmīgo laulības kopdzīvi, kas nevilkās necik ilgi, kad mana dzīve jau bija elle zemes virsū, ka jutos kā sirma māmuļa, kas zem sirds nēsā bērnu un pilda visas iegribas. Savukārt Niks man pastāstīja par Lindu, viņa bijušo draudzeni, kas aizlaidās ar citu čali. Nodomāju, kur gan tai skuķei bija prāts, ka spēja pamest tik ietekmīgu un skaistu puisi, kāds bija Niks. Vēlāk, kad es atjēdzos par savu meitu, viņš mani aizveda mājās ar savu melno BMW. Teikdams, ka rīt ap deviņiem būs pie manas mājas, lai aizvestu pie sevis. Šodien nolēmu sakravāt mantas, lai rīt varētu ilgāk pagulēt. Baiļojos, ka no rīta būs piesnidzis tik tālu, ka man būs ar ceļasomu un mazuli jābrien cauri sniegam līdz ceļam. Bet ar to jau tiktu galā, sevī jutu uzaugam spēku un patstāvību, es zināju, ka man būs jāstrādā garas stundas pie kašķīga puišeļa pieauguša vīrieša ādā, bet Niks mani iedrošināja sākt jaunu dzīves sākumu. Un beidzot man būs darbs, es varēšu pati pelnīt maizi sev, gan bērnam, bez tam, vismaz viens man nebūs svešs. Ienācu virtuvē, kur smaržoja pēc pankūkām un zemeņu ievārījuma. Lai gan „Eklērā” biju kārtīgi paēdusi, taču mammas pašmāju pankūkas bija neatvairāmas. - Sveika, skaistulīt! – ieteicos, kad biju novilkusi mēteli un zābakus. Izņēmu Francisku Evai no rokām, noskūpstīju mazulīti uz pieres un ieaijāju sev rokās. - Liels paldies Eva, ka tu pieskatīji mazo, vai labi ēda, neniķojās? – - Viss ir lieliski, mās, Franciska ir īsts brīnumbērns, pāris reizes apraudājās, kad mammītes nebija mājās! – Eva silti smaidīja un ilgoti paskatījās uz manu meitu, it kā pati sev gribēdama bērnu. Lai gan biju jaunākā no māsām, taču man pirmajai bija auklējamais. Mazulīte skatījās uz manis ar apaļām acīm, taču ieaijāta, drīz vien aizmiga. - Man jums ir kāds paziņojums! – satraukti pasmaidīju un palūkojos uz visiem četriem, kas sēdēja virtuvē. Manas lietišķās balss pamudināti, uz manu pusi pagriezās gan abas vecākās māsas, gan vecāki. Visi mani jautājoši uzlūkoja, līdz es atkal sāku runāt: - Man ir labas ziņas, esmu atradusi darbu! – - Bet Ulla, es taču teicu, ka bērnu... – - Viss kārtībā māt, - pārtraucu Betu, - es ņemšu Francisku līdzi, mēs vismaz uz kādu laiku izvāksimies, tūlīt pat iešu kravāt mantas! – gaidīju, kad māte apsveiks ar panākumiem, taču viņa nepasmaidījusi, truli blenza manī, tāpat kā pārējie. - Kur tad? – Kamēlija pēkšņi, bet klusi iejautājās. - Es jau jums stāstīju par Niku, kuru šodien devos satikt, viņš man piedāvāja izdevīgu darbu savā savrupmājā. Beta tikai nogrozīja galvu, it kā šaubīdamās, tēvs neko neteica, kā vienmēr, tikai locīja pankūku un kāri bāza mutē gabalu pēc gabala. - Ai, māsiņ, man tevis pietrūks, kā lai es tev stāstu to, ko tu zini? – Eva izplūda asarās un diezgan nesakarīgi un mīklaini uzdeva jautājumu, taču es zināju, uz ko viņa tēmē. - Nesatraucies, mās, raksti man īsziņas uz telefonu! – - Nē, man nepatīk tie telefoni, tur neko nevar uzrakstīt, es taču tev gribēšu daudz ko pastāstīt! – - Rīt tev atsūtīšu adresi, uz kuru man varēsi sūtīt vēstules! – maigi pasacīju un noskūpstīju māsu, lai ietu uz savu istabu. - Labi... – Eva skumji nomurmināja un notrausa dažas asaru lāses. Iegāju savā istabā, kad sadzirdēju kāpņu čīkstoņu aiz istabas durvīm. Atvēru mazo skapīti pie gultas, bet joprojām vērīgi ieklausījos, kas tik slepeni zogas uz manu istabu. Brīdi soļi pierima, bet tad pēkšņi atvērās durvis. Pamanīju Kamēliju domīgi raugāmies zemē. - Ko gribēji? – atkal aizgriezos. - Par ko tu strādāsi? – viņa jautāja, saberzēja plaukstas un apsēdās uz manas gultas. - Nikam ir brālis vārdā Juliāns. Viņš ir invalīds un man būs jābūt viņa kopējai! – salocīju blūzīti un ieliku ceļasomā, ar kuru ierados mājās pirms kāda laika. Un tomēr es atkal aizbraucu. Kamēlija saviebās. – Riebīgi gan. – - Gan iztikšu, kā nekā jāpelna nauda pašai. – - Un tu tur dzīvosi? – viņa joprojām uzdeva jautājumus. - Jā, citur es palikt nevarētu ar meitu, viņu pieskatīs Nika māte. – - Cik gan tu esi laimīga! – māsa pēkšņi alkstoši ieteicās. - Tu taču tikko pati teici, ka, apkopt invalīdu ir pretīgi, un jau tagad saki, ka esmu laimīga! Par ko tu domā, saki uzreiz! – tagad apsēdos līdzās uz gultas, notrausu pāris putekļus, kas bija pieķērušies pie redeļu gultiņas. Pavēros viņā ar nogurušu skatienu. Es jau jutu, kas viņas jautājums man nepatiks. - Cik gan tu tieša mās, man sāk šķist, ka es esmu par tevi jaunāka un tu uzvedies gluži kā pieaudzis cilvēks, agrāk gan tā nebija... – - Kamēlij, es esmu pieaudzis cilvēks un mazāk vai vairāk atbildīgais guļ tur, - norādīju ar degungalu uz meitu, - nu, kā tad ir? Kur palika tavs jautājums, man ļoti nāk miegs, esmu nogurusi. – - Vai Niks tev patīk? – Šis jautājums nez kāpēc mani nepārsteidza, taču sajutos neērti māsas klātbūtnē, runājot par puišiem, jo visi viņai vienmēr bija pievērsuši uzmanību. Sajutu pakrūtē nelielu greizsirdības kņudoņu, man vairs it nemaz nebija patikas sēdēt te kopā ar māsu. - Tātad patīk? – viņa izskatījās vīlusies. - Varbūt, bet šobrīd ne, es domāju par meitu nevis savu laimi. Man nav laika jauniem vīriešiem manā dzīvē, kāpēc prasi? – ak, es gan biju sasodīta mele. Es nemaz nebūtu piekritusi darbam pie Nika, ja viņš būtu neglīts. Ārprāts, tomēr esmu briesmīga egoiste, bet savus vārdus atpakaļ vairs nevarēju ņemt. Man sāka riebties māsas liekulīgie jautājumi. Tad jau varēja uzreiz paprasīt, lai savedu šos kopā. Viņa tiešām bija kā maza, glupa meitenīte, kura cīnās par puisi, kurš uz viņas nav pat paskatījies. Biju saskaitusies, jo atšķirībā no manis, Kamēlija vismaz cīnījās par savu, bet es tikai centos noslēpt savas jūtas. - Bet varbūt arī mums kaut kas sanāks. Niks ir tīri glīts un ietekmīgs puisis, man viņš patīk! – pēkšņi ieteicos, biju pārsteigta par nupat sacīto. Mana balss bija kļuvusi savādāka, smaids, ko veltīju māsai visdrīzāk varētu nodomāt – tikai paskaties uz viņu, un aprakšu līdz ar zemi. Riebekle tāda, lai liek man mieru, kad viņa beidzot beigs skatīties uz vīriešiem, kas patīk man, vai tad pašai gaumes nav? Neesmu nekāda piegādātāja. Kad beidzot beigs manai laimei priekšā sprunguļus likt. Domāju, ka pati jau ir pieaugusi, taču ierados es un atkal visa pasaciņa sākusies no gala. Biju negaidīti pašpārliecināta un manas dzēlīgās acis lika viņai novērsties. - Es gribu gulēt! – strikti noteicu un atvēru durvis. Kamēlija izskatījās pārsteigta, it kā būtu dzirdējusi manas domas un brīdi vel paglūnēja uz mani, kad vēl mugurā bija kleita. Aizvēru durvis. Pasmīnēju sevī. Es zināju, ka viņai skauž tas, ka liktenis ir izmainījis mūs. Lai gan biju jaunāka, taču noteikti izskatījos sievišķīgākā un nobriedušāka kā viņa. Negrasījos, lai ar mani dzīvē vēl kāds jokotu. Atcerējos neseno pagātni, kad Nataniēls raidīja dūres pa gaisu, nolādot mani un bērnu. Es tikai pacietīgi noliecu galvu, kad viņa lāsti bira pār mani kā lietus. Nu vairs tā nebūs. Arī ne daļa no manas ģimenes man nebojās laimi, ja es vēlēšos, tā būs. Man ir ap-ni-cis! Pie sevis noskaitīju pa zilbēm. Ietrausos gultā, šoreiz neaizmirsu uzlikt modinātāju. – Ar labu nakti, cukurzirnīt! – nodūdoju klusumā, ja nu gadījumā Franciska dzirdētu, tā nevarēja būt tiesa, taču es vēlējos jau no mazotnes audzināt viņā mīlestību. Lai aiziet gulēt ar manu dziesmu un mīļiem vārdiem. Šovakar gan padziedāt nesanāca, bet ko nu vairs. Likšos uz auss. |
| (23.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |