 (www.feini.lv) |
| Zemene83 : Pārdomas |
| Šai klusā vakara stundā, kad daba laižas snaudā Es vēl klusā cerībā eju Caur parku atmiņās skauta un saprotu, Cik ļoti man Tevi vajag. Šai klusā vakara stundā, kad daba laižas snaudā Es vēl klusā cerībā eju Caur parku atmiņās skauta un saprotu, Cik ļoti man Tevi vajag. Sirdi sažņaudz vārdi neizrunāti, Ak kā moka klusums! Kā sāp,tas , ka nepateicu Tev: "Neaizej, neaizej pirms neizrunājam visu to kas sāp Neaizej, neaizej pirms saule aust, Bet ļauj man Tevi lūpām skart un nepalaist!" Žēl, ka palika šie vārdi neizteikti... Un aizgāji Tu atstājot vairs tikai atmiņas Un nerimstošas asaras Kas liedza mums viens otrā ieklausīties Un Kliedēt naidu klusumā Bet tagad...bet tagad nav nekā Vien atliek vēlēt katram savu ceļu iet Kā arī kliedēt atmiņas, kas sāp Un atcerēties to, kas sirdij ļauj līksmai būt un šai dzīvē visu ko jaunu gūt. |
| (24.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |