 (www.feini.lv) |
| gramatas : Paradīzes Dārzi- 7.nodaļa. Jauns sākums I |
| Piecēlos no modinātāja skaņām. Skaidri zinu, ka nepamostos laikā, ja nebūtu tā briesmīgais signāls. Modinātāja melodija darīja mani ērcīgu, jo skaņa bija tāda, it kā kāds dauzītu ar āmuru pa miskastes vāku, taču vismaz tā es varēju pamosties, neiemiegot atkal. Lēnām izkāpu no gultas, piesteberēju pie spoguļa un negribīgi uzmetu skatienu attēlam spogulī. Pusmiega varā nomurmināju par briesmoni, kas stāv manā priekšā. Izskatījos tiešām draņķīgi, mati savēlušies, it kā labu laiku būtu dzīvojusi atkritumu spainī. Ik pēc mirkļa pacēlu sapinkājušos matus un novaidējos. Es zināju, ka šodien sākās jauna dzīve Nika mājās, taču neskatoties uz nelielo satraukumu, kurš bija pamodies līdz ar mani, nejutos diez cik labi. Laikam bija vainīgs tas ārprātīgais sapnis, drīzāk jau murgs, kas mani bija piemeklējis šonakt. Sen neko tādu nebiju redzējusi. Kunkstēdama, ķemmēju matus un domāju par sapni, kurā sevi redzēju kā Nataniēla ēnu, vēlāk pārvērtos par Ziemassvētku pīrāgu, ko apēdām šajos svētkos. Uz lūpām iezagās smaids, jo mans murgs bija visai smieklīgs, ka sapņoju tikai par kēksiem un ceptām vistiņām. Atceros, ka kaut ko līdzīgu sapņoju, kad paliku stāvoklī. Taču pavisam skaidri zināju, ka tā nevarētu būt, jo man nav bijušas attiecības pēc Nataniēla nāves. Es nebūt nevēlējos vēl vienu mazuli iznēsāt zem sirds, kad jau sāku apjaust, cik patiesībā ir grūti rūpēties par bērnu. Tiklīdz rīta garastāvoklis bija izkūpējis gaisā, mani pārņēma saviļņojums un trīsas, kas atkal radās par jaunu, kad iedomājos, ka šodien ir tā diena, lai kaut ko mainītu. Katrreiz jauns sākums sagādāja lieku uztraukumu. Nemitīgi vēroju sevi spogulī, vai izskatos pienācīgi, šoreiz gribēju atstāt labu iespaidu uz Nika vecākiem. Ak, nē! Pašu galveno biju aizmirsusi – Juliāns! Savilku pieri grumbās, jo man it nemaz negribējās sastapt mūžam nomāktu neveiksminieku, kas sevi par tādu uzskata. Gan jau būs noaudzējis bārdu, pāris dienas nelīdis vannā un čīkstēs kā mazs bērns. Ievilku elpu, atglaudu matu šķipsnu. Pametu acis uz pulksteni un nonesu lejā divus pieblīvētus čemodānus. Tie bija diezgan lieli un pasmagi, kaut gan ņēmu tikai vajadzīgās lietas – apģērbu, dažus apavu pārus, kosmētiku un mazuļa piederumus. Vienu brīdi šķita, ka noripošu pa kāpnēm, jo pārsvēros pār margām. Koferi burtiski nonesa mani lejā, labi, ka nesaplēsu drēbes. Cerēju, ka diena tādā pašā garā neturpināsies. Vēlreiz uzskrēju pa kāpnēm, lai paņemtu Francisku. Lejā, pie virtuves, stāvēja māte un Eva. Negribēju ilgas atvadas, sevišķi no manas raudulīgās māsas, jo pašai varēja kļūt viņas žēl, bet negribēju izbojāt kosmētiku. Noskūpstīju abas uz vaigiem, Beta atvadījās no Franciskas. Pavēru plānos aizkarus un paskatījos pa logu. Atvieglojumā nopūtos, jo sniegs naktī nebija snidzis, vietām rēgojās jaunas lāstekas, kas liecināja par ārā valdošo salu. Apsēdos uz ķeblīša un ņēmos gaidīt Niku. Māte jau bija aizgājusi savos ik rīta darbos, tikai Eva smagi nopūzdamās, apsēdās man blakus un vāri smaidīja. - Cik labi, ka tu savā dzīvē nemitīgi kaut ko maini, ej uz augstākiem mērķiem, kamēr es strādāju tepat visu savu mūžu. Ceru, ka līgavainis drīz mani apprecēs, mamma to vēl nezina! Tu taču neaizmirsīsi atsūtīt savu jauno adresi? – Eva žņaudzīja dūres un atkal mēģināja neraudāt. - Protams, ka neaizmirsīšu, atsūtīšu, tiklīdz kā ieradīšos. Neuztraucies, nerunā kā vecmeita, gan viss nokārtosies un drīz vien pateiksi jaunumus arī mātei. Redzēsi, ka nekas ļauns nenotiks! – - Ai, mās, paldies, ka tu tā saki, es ceru uz to labāko! – - Es tāpat, tur jau brauc Niks, es taču nemaldos... – samiedzu acis. - Nemaz. Viņam gan ir skaista mašīna! – Iesmējos. Palūdzu, lai Eva iznes koferus laukā no mājas. - Labdien! Laikam būsi Kamēlija! – Niks pieklājīgi nolieca galvu, ka man pat uznāca smiekli. - Esmu Eva! – māsa vāri pasmaidīja. - Piedod, visas sievietes šajā mājā ir tik jaunas un skaistas, ka var uzskatīt par vienādām! Šoreiz Eva pasmaidīja platāk. Niks ielika čemodānus bagāžniekā, šķita, ka viņam koferu celšana nesagādā nekādas problēmas. Pēkšņi, pa durvju šķirbu savu melno matu ērkuli pabāza īstā Kamēlija. Viņa uzspīlēti uzsmaidīja Nikam, kurš pieklājīgi sasveicinājās, bet neatbildēja uz viņas uzspiesto smaidu. Manī sēdēja mazs, ļauns velniņš, kurš priecājās, ka Kamēlija palikusi ar garu degunu. Nepaskatījusies uz Kamēlijas, es vēlreiz sirsnīgi apskāvu māsu un iesēdos mašīnā. Franciska bija pamodusies un šķietami labā garastāvoklī. Beidzot braucām prom. Nez kāpēc, es vecāku māju iespiedu savā atmiņā tādu, kāda tā vienmēr bijusi – ar pelēku šīfera jumtu, uz kurām no laika gala bija uzslietas jau satrūdējušas kāpnes. Pelēkās mājas sienas un vienu mazu cilvēciņu, kas aizrautīgi māja ar roku. Un tā mana bērnības māja saruka arvien mazāka un mazāka. Attālinājos no vecajām atmiņām, kurām komplektā līdzi nāca dažādas emocijas. Klusēdama atvadījos no Ādama, kuru stipri mīlēju kā draugu. Pēdējā brīdī nožēlodama, ka neesmu no viņa atvadījusies. Acumirklī, prātā pazibēja visas atmiņas un tur arī palika mana kailā bērnība sēžot uz satrūdējuša celma ezera malā, noskatīdamās pieaugušā sievietē, kas aizbrauca projām. Viņa uzmeta man tikai skumju pilnu skatienu, it kā bēdādamies par to, ka atstāj to vienu, ka aizbēgu no it visa, kas saistīja manu būtību un patieso esību. Iedomu būtne pagrieza galvu un skatījās uz ezera sasalušajiem ūdeņiem, maza daļiņa no manis vēl lūkojās pa atvērto lūkas spraugu, kuru tā arī biju aizmirsusi aizvērt. Manas smaržas bija pieņēmusi daba un ievērpusi ikvienā lietā. Vai es tikai neredzēju Ādamu, tur tādu maziņu, kas no ezera puses lūkojās šurp. – Piedod... – klusi izdvesu un pagriezos pret savu meitu. Es zināju, zināju to, ka lai kā mana dzīve iegrozīsies, bet šeit es vairs nekad neatgriezīšos... Niks pārtrauca klusuma brīdi ar skaļām žāvām. Prieks redzēt tevi tik skaistu šajā aukstajā rītā! – Pasmaidīju un turpināju klusēt. – Tev nu gan ir skaista meitiņa! – Niks izteica komplimentu, šoreiz mans smaids bija daudz platāks, jo es vairāk uztraucos par to, kas skar manu bērnu. Vairāk gan Niks neko neteica, tikai stūrēja pa apledojušo ceļu, kurš prasīja divtik šoferu uzmanības. - Vai tavas mājas ir tālu? – iejautājos gluži kā bērnībā, kad nevarēju vien sagaidīt mērķa galapunktu. - Vēl kāds krietnāks gabals ir jābrauc! Kādreiz es tēvam sacīju, ka viņš varēja izvēlēties tuvāku vietu, kur sākt savu biznesu... – Niks ievilka elpu, it kā nebūtu visu pateicis līdz galam. - Un...? – - Ja tu neaizmigsi, es tev varu pastāstīt diezgan amizantu stāstu par savu tēvu. Jā, daudzi domā, ka viņš nemūžam nav izdarījis pārgalvības, tikai ir nelabojams darbaholiķis. Es nemaz to nebūtu zinājis, ja māte nepastāstītu atgadījumu, kas uz visiem laikiem izmainīja mūsu ģimenes dzīvi. – - Izklausās daudzsološi. Šauj vaļā! – noķiķināju un iekārtojos ērtāk, sagatavodamās klausīties veselu stāstu. - Redzi, dzīvē laikam tā ir iekārtots, ka kaut reizi mūžā vīrietis padodas īstai romantikai. Tēvam toreiz jaunības gados bija iespēja sākt savu biznesu, viņš bija nolēmis atvērt lielveikalu, lai ko tas prasītu, jo Lailam patika vērot cilvēku pūļus, kas ikdienas plūda no veikala ārā un iekšā. No sākuma viņš izdomāja, ka cels savu biznesu netālu no vecāku mājām. Tajā laikā, kad tēvs braukāja ar pasažieru vilcienu, viņam bija visai smagi jāstrādā, bieži jābraukā no mājām uz tēva darbu, lai palīdzētu, tieši tāpat kā es tagad. Vienu dienu bija tā paguris, ka atpakaļceļā uz māju pusi šis aizsnaudies, pabraucis vajadzīgajai pieturai garām. Konduktori Lailu neievēroja, jo bija padevies augumā pavisam mazs, ielīdis stūrītī uz beņķa un aizmidzis starp sešām kuplām sievietēm. Tēvs mātei esot stāstījis, ka šim konduktore piebikstījusi pie pleca, atmodies, bet redz, ka laukā melna nakts. Un vilciens jau iebraucis galapunktā, ka nu jākāpj laukā. Toreiz tā satraucies, ka nespējis neko pateikt, tikai izkāpis no vilciena. Varēja jau vismaz lūgt palīdzību. Iegājis vilciena stacijā, nopircis biļeti, lai gaidītu nākamo vilcienu uz mājām, kurš aties tikai pēc piecām stundām. Pēkšņi, stacijā iegāja meitene, kura bija pārsalusi, jo mugurā bijusi tikai plāna kleitiņa. Tolaik bija diezgan vēss vasaras vakars. Blondīnei bija divas nekārtīgi sasietas bizes, lielas, zilas acis, kurās spulgojās neizmērojamas skumjas. Sārtas lūpas kā pierietējušas ar asinīm. Mans tēvs nevarējis atraut no viņas ne acu. Viņš neko neapjauta, kad bija jau blakus skaistajai meitenei un runāja ar viņu jau veselu stundu. Tvēra ikvienu vārdu, ko tā pateica, runāt ar viņu bija kā sapnis. Marianna pastāstīja iemeslu, kāpēc atrodas tik vēlu vakarā stacijā, pienācīgi nesaģērbusies, ar pāris kapeikām. Meitenes tēvs viņu sita, jo bija dzērājs un nespēja apvaldīt savas dūres. Ātri vien bija pagājušas piecas stundas, kad stacijā nikns kā pūķis iebrāzās Mariannas tēvs, aizrāva meiteni līdzi. Lails to negribēja pieļaut un iemeta plecīgajam vīrietim ar maku pa galvu. Dzērājs saniknojies un iesitis zēnam pa vaigu, toreiz bija izdauzījis priekšzobu! Lails vēlāk atbrauca mājās. Māte jau bija pārraudājusies, bet tēvs - dusmīgs. Ko gan viņi varēja padomāt, ka dēls ap rīta pusi ieveļas mājās ar izspūrušiem matiem, pietūkušu vaigu, izsistu zobu un bez naudas! (Sviesto maku bija pievācis Mariannas tēvs). Lai vai kā tēvs Lailu nobāra, viņš nelikās mierā, jo bija neprātīgi iemīlējies Mariannā, tikai piecu stundu laikā. Nedaudz vēlāk sāka būvēt veikalu meitenes pilsētā, lai ikdienā viņu redzētu, lai abi varētu satikties par spīti aizliegumiem. Nu lūk, tas īsumā par manu māti un tēvu! Es pats pasmējos par tām neprātībām! – Es klausījos ar patiesu aizgrābtību, biju aizturējusi ik pa laikam elpu un klausījusies ar pilnu atdevi. - Tas ir brīnišķīgs stāsts, lai gan nedaudz smieklīgs. - Es zināju, ka tev patiks! – viņš pasmaidīja. Burvīgs gan tas Niks. Nodomāju un pablenzu uz viņa gludajiem matiem. - Vismaz tagad tavās acīs redzu nelielu atslābumu, savādāk tu esi pavisam pārbijusies! Neuztraucies, mans tēvs nav tāds briesmonis par kādu tu viņu uzskati, mājās viņš ir gluži savādāks. – - Un kāda ir Marianna? – - Pirmkārt, neiesaku ar viņu doties iepirkties, ātrāk kā pēc astoņām stundām no veikaliem netiksi laukā, un otrkārt, viņa var pie tevis sēdēt stundām ilgi, lai tikai palīdzētu izvēlēties apģērbu pasākumiem! – - Bet tas taču ir lieliski! – sirsnīgi nosmējos, es gan būtu gribējusi, lai tāda ir mana īstā māte. - Tad tev nav par ko satraukties! – Niks izklausījās apmierināts. Mēs jau atradāmies un piebraucamā ceļa. Mans satraukums atkal atgriezās, šoreiz sirds neprātīgi dauzījās, kad ieraudzīju viņu skaisto, lielo māju. Tai bija sarkans jumts, iedzeltenas sienas, lieli balti logi, kas rotājās līdz pat trešajam stāvam. Brīnījos, ka mājai vispār var būt trīs stāvi, konstatēju pēc logu daudzuma. Dārzs gan bija kā no Ēdenes izvilkts. Marianna būs kārtīgi pastrādājusi. Lai gan sniegi bija apseguši iespaidīgo teritoriju, taču saskatīju neskaitāmos dārza rūķus un dažādus dīķīšus, pie kuriem sniegā aprakti zīmējās dekoratīvie krokodili un bruņurupuči. Salīdzinot ar manu mitekli, šī bija karalienes pils. Tādi ļautiņi kā Niks un viņa ģimene bija pieraduši pie pirktām veikala olām un laša, uz kura cenām nemaz neskatījās. Niks man atvēra mašīnas durvis un kā majestātei paklanījās. Pasmējos par viņa izdarībām, drīzāk man nepienāktos būt tā godātai no saimnieku puses, jo biju tikai kopēja, viena no viņu kalponēm. Lai gan tomēr nebiju pārliecināta, vai viņiem tādi kalpi ir. Cik nopratu pēc Nika aprakstiem, Detertiki bija diezgan izdarīgi cilvēki, bagātību gūdami smagā darbā, nevis guļot Havaju salās šūpuļtīklā. Iegājām milzīgajā mājā. Pavērās skats uz lielo zāli pie parādes durvīm, grīda bija no baltām flīzēm, sienas izrotātas ar dažādiem dabasskatiem. Priecājos, ka šī nav tāda ģimene, kas pie sienām glabā senču portretus, parasti ieejot tādās mājās, man uzmetās zosāda, it kā visi senie blenztu uz manis caur stikliem. Tas bija gluži kā muzejā, nevis ģimenes mājā. Šoreiz redzētais mani patīkami pārsteidza. Kreisajā gan labajā pusē stiepās baltas kāpnes, pa kurām aizvijās salātu zaļš paklājs, šoreiz nebija tradicionāli sarkanie paklāji kā augstmaņiem. Tas lieku reizi pierādīja, ka Mariannai nudien bijusi gaume mājas interjera izveidošanā. Te viss atgādināja mūsdienīgas sievietes darbus. - Ā! Tātad šī ir tā jaunā kopēja! – pēkšņi ierunājās skanīga sievietes balss. Satrūkos un paskatījos uz lielajām durvīm, kas atradās manā priekšā. Pa tām bija izgājusi gara auguma sieviete, kurai es dotu ne vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem, taču labi zināju, ka tā ir Marianna – Nika māte, kura lieliski atbilda raksturojumam. Viņai bija labsirdīga seja, kurās kā divas spuldzes mirguļoja lielas, tumšzilas acis, gluži tādas pašas kā Nikam. Varēja redzēt, ka sieviete bija nokrāsojusi savus matus blondā krāsā, laikam tā bija darījusi sirmo matu dēļ. Pirkstos viņai rotājās parasti apsudraboti gredzeni, ar dažādiem ziediem virsū. Imitēti dārgakmeņi spīguļoja viņas ausu ļipiņās. Nodomāju, ka es arī vēlētos tik labi izskatīties viņas vecumā. - Sveicināti, Detertikas kundze! – pieklājīgi noteicu, priecādamās par savu maigo balss toni. - Nav vajadzības saukt mani par Detertikas kundzi, tā es jūtos veca, sauc mani vienkārši par Marī! – sieviete laipni noteica un piegāja man tuvāk. - Mani sauc Ulla Haninga! – - Zinu tavu vārdu, mīlulīt! Nikijs jau man pats teica! Viņš nav melojis, tu tik tiešām esi apburoša jauna dāma. Cik tev skaistas acis, gluži kā smaragdi! – viņa atklāti sacīja, smaidot arvien platāk. - Paldies, Detertikas, tas ir Marī! – pārlaboju un kautrīgi smaidīju pretī labestīgajai sievietei. - Nāc, vispirms kopīgi padzersim tēju, vēlāk pārrunāsim visu, kas ir saistīts ar darbu! – paklausīgi devos Marī līdzi, uzmetu skatienu kreisajām kāpnēm, domādama, kur gan tagad varētu būt Juliāns. - Tu tikai neņem ļaunā visu, ko saka Juliāns, viņš nav vēl spējis atgūties pēc avārijas un ir dusmīgs uz visu pasauli, cerams, ka būsi pacietīga viņa klātbūtnē! Vispār viņš ir ļoti jauks zēns, es pat zinu, ka nelabojams romantiķis, kad viņš vēl bija maziņš, Juliāns teica, ka precēsies tikai vienu reizi, ar savu īsto sievieti! Un, kad viņam bija septiņi gadi... – - Māt, Ulla ir tikko atbraukusi un viņa varbūt nevēlas uzklausīt tos stāstus par Juliānu bērnībā, viņam arī tas nepatiktu! – Niks aizrādīja. - Vai, piedod, mīlulīt, ja tu zinātu, cik es esmu laimīga, kad atkal ir uzradusies kāda jauna kopēja, visas iepriekšējās bija tik vecas un garlaicīgas, ka palika bail uzmetot tām raganām skatienu vien! – Nekautrējos pasmieties savs gaišajos smieklos, jo jutos ērti šajā kompānijā. - Kādu tēju dzersi? Augļu, mežrozīšu, melnās tējas? – - Mežrozīšu tēju, paldies, Marī! - - Ai, tev ir tieši tāda pati gaume kā man! Nevienam manam radiniekam negaršo mežrozīšu tēja, bet tev... es zinu, ka mēs labi sapratīsimies! – Marī bija sajūsmināta, viņa vienā laidā jautri valodoja, darbodamās gar krūzītēm tik aši, it kā neko citu nebūtu darījusi kā malkojusi tēju. Niks uz manis paskatījās ar tādu skatienu it kā viņš teiktu – es taču teicu! Pasmaidīju viņam pretī un pievērsos atkal Mariannai. - Kur namatēvs palicis? – jautāju. - Ā, tu domā Lailu? Mans Lailijs aizbraucis bļitkot, zini, viņš dievina zemledus makšķerēšanu, es gan nē. Kāda jēga makarēties pa ledainu ūdeni ar apsalušiem pirkstiem, un spraust uz āķiem tos nabaga tārpiņus! Pēc tam mājās pārrodas kā sasalusi statuja, piebradā istabas ar sniegu. Bet zivis garšo mums visiem, varu tās pagatavot tikai tad, kad Lailijs tās ir nogalējis. Savādāk man žēl nabaga zivtiņu! – - Visgaršīgākās ir pagatavotas citrona sulā! – neapjautu, kad sāku piedalīties viņas sarunās, tikmēr Niks nosmīkņājis, izgāja no virtuves, lai mūs netraucētu. - Ak tu tētīt! Man arī tāpat garšo, – Marianna burtiski staroja, - bet kādu tu pīrādziņiem mīklu gatavo, ar trīsreizēju mīcīšanu, vai tikai vienu reizi? – - Vienu reizi, tad tie ir mīkstāki! – - Tad tev būs taisnība, savādāk mani pīrāgi sanāk kā gumija, ka pat mūsu Spartaks tādus neēd! – - Spartaks? – bailīgi pajautāju. - Jā, mans mazais mīļumiņš, viņam ir arī brālītis Metrobijs. – Man it nemaz nepatika suņi, bet atvieglojumā nopūtos, kad Marī teica, ka viņi ir mazi. Bija neērti stāvēt pie Juliāna durvīm. Gribētu labāk pazust, bet sakodu zobus un turpināju stāvēt. Dzīvē ir jāuzdrošinās, lai kaut ko varētu gūt, bet tas! Tas jau šķita smieklīgi! Sevī jutu augam dusmas, kas bija vērstas pašai uz sevi. Es gluži kā maza meitenīte stāvu pie durvīm, bet kauns pieklauvēt, atvērt tās un iepazīstināt. – Esi nu gan tu dīvaina. – klusi pie sevis noteicu. Izmetu bērnišķīgās domas no galvas un pieklauvēju pie durvīm. No istabas atskanēja zema vīrieša balss: - Kas tur ir? – par atbildi es jautāju: - Drīkstu ienākt? – tagad sāku justies drošāka. Balss klusēja, tad atkal ierunājās: - Vienu mirklīti. – viņš izklausījās visai aizņemts un nelaipns. - Ienāciet! – .... |
| (24.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |