Līst lietus nu jau kuro dienu.
Zem lietussarga stāvu viens
Un vēroju es meiču skaistu,
Kas basām kājām peļķēs brien.
Es klausos lietus melodiju,
Bet kājas pašas mani nes.
Līdz attopos es peļķes vidū
Pie baskājainās meitenes.
Mēs abi sadevāmies rokās
Un mūsu skati sastapās.
Tā lietus saveda mūs kopā,
Lai vairāk nešķirtos nekad.
Bet lietus tik līst
Un pilieni plīst
Uz lietussarga mana,
Un jocīgi skan.
Tas izklausās man,
Kā noburta melodija. |