 (www.feini.lv) |
| gramatas : Paradīzes Dārzi(Pēdējā nodaļa) |
| Jā, tas varētu šķist neticami, ka manā dzīvē noiets tik garš, bet tomēr tik īss ceļš. Tas notika sen, bet tomēr vēl nesen. Prātā it kā nosvilpās lokomotīve un turpināja pārvadāt atmiņu kravas uz manu saprātu, kurš šobrīd ņēmās atcerēties visu visos sīkumos. Mani atkal no jauna atmiņas ievilka raibos virpuļos, ziedu un puteņu, laimju un nelaimju. Bet galu galā, nebiju cīnījusies kā gladiators arēnā ar lauvām. Paldies par to Juliānam. Manam vīram, mīļajam vīrietim, kurš ir mana dzīves nākotne un turpinājums maniem sapņiem un manas meitas. Ak, jā tātad tu pašlaik esi neizpratnē, jā, jā, tieši tu, kas lasi! Nākas pasmaidīt. Bet lai netincinātu tagad notikumus, ķeršos pie lietas. Manai meitai tagad jau bija divi gadi, man gandrīz divdesmit viens, bet Juliānam – gandrīz divdesmit seši. Cik jocīgi, ka tagad sevi atminos savādāku un pašpārliecinātāku. Jā, es gaidīju, kad beidzot Franciska būs pietiekami pieaugusi, lai es viņai varētu pastāstīt savu neticamo stāstu. Mazā pašlaik bija pamodusies un ērti iekārtojusies mašīnas aizmugurējajā sēdeklī. Viņai nepatika drošības jostas, tad nevarēja dīdīties, līdz nonāc mašīnas otrā galā. Atskatījos uz viņu un pamirkšķināju, lai jau nedusmojas uz mani, ka nācās nomierināt. Mazā skaistulīte jau tagad bija tik daiļa, ka nevienu otru tādu meitēnu nebiju redzējusi. Tik un tā nākas atskārst, ka viņa ir pārlieku līdzīga Nataniēlam. Ai, lai gan tagad jau bija pārvērties pīšļos, tomēr tam nāktos būt pateicīgam, ka maza kopija sēž un lai vai kā negribētos, nedaudz parāda iedomīgo raksturu. Laikam esmu pārāk lutinājusi viņu. Taču Franciskai es gribēju sagādāt spožāku un skaistāku bērnību, nekā bija manējā. Žēl, ka viņai bija tikai manas zaļās acis, bet mati bija pilnīgi vienādi ar Nataniēla. Viņa izskatījās kā mazs, sabozies eņģelītis. Nedaudz nobijos, kad viņa uz manis paskatījās gluži kā Nataniēls savulaik. Tādā ziņā varēju priecāties, ka tā uz manis nedusmojas, bija pavisam nosvērta, neticami gudra savam vecumam. Īsts Meridons, Miša varētu ar viņu lepoties, tagad arvien biežāk brauca uz mūsu kopīgo ģimenes māju, lai sastaptos ar meitēnu. Man pats atzina, ka viņa ir ļoti apdāvināts bērns. Taču Mišam nepatika, ka Franciskai par visu vairāk patīk izšķērdēt laiku. Proti, Franciskai patika ķimerēties ap smalkām lietiņām, dievināja palīdzēt Juliānam gatavot jaunus kuģa modeļus. Viņa zināja, ka Juliāns nav īstais tēvs, taču tik un tā sauca par papu. Mans vīrs tikai par to priecājās, bija lielisks tēvs manai, nē mūsu meitai. Tu lasi un lasi, gan jau padomāji, kas gan noticis ar Ādamu un manu ģimeni? Ja nu nepadomāji, tad gan jau vēlēsies uzzināt, kas noticis ar tiem. Ādams kā vienmēr bija veselīgs un strādīgs puisis, taču man par bēdām, ļoti nelaimīgs. Jo tik un tā mīlēja mani vairāk par visu pasaulē. Ādams bija precējies ar Kamēliju, manu jaunāko māsu. Viņa uzvedās gluži kā maza meitene, padarīja Ādamu nespēcīgu un nepamierinātu. Kamēlija nesen dzemdēja savu pirmo bērnu. Puika bija veselīgs un glīts. Ar Juliānu tikām ielūgti uz raudzībām. Turpat, vecajā Brūveru mājā, kaimiņos vēl mitinājās māte ar tēvu. Tas bija visai satraucoši, iet garām vietai, kura bija manī caur caurēm. Manas saknes. Tur es atkal satiku Ādamu, viņš vispirms skumji uzlūkoja mani, pēc tam Juliānu. Kamēlija pamanījusi mūsu laimīgo ģimeni, acīmredzami noskauda to. Biju uzposusies kā uz lieliem svētkiem, tāpat Juliāns. Ai, kā es viņu mīlēju, kad bija uzlicis savu zilo kaklasaiti, kaut gan viņam nepatika kaklasaites. Kamēlija iepazinās ar Juliānu un visu laiku smaidīja tam pretī, mans vīrs izturējās draudzīgi, taču ieturēdams distanci, jo viņam nekad nepatika uzbāzīgas sievietes. Kamēlija gan bija neuzticīga vējagrābsle, man bija žēl Ādama. Nedaudz papļāpājām par vecajiem labajiem laikiem, par pagātni, kura piederēja mums, vienīgi tā mūs tagad vienoja. Es labāk palikšu tagadnē, tā nes vairāk laimes nekā pagājība. Es zināju, ka pāris mūs apskauž veiksmes dēļ. Jo acīmredzami mēs mīlējām viens otru. Kad mēs aizgājām no viesībām, Kamēlija palika ar mazuli uz rokām un nespēja viņu savaldīt, tikai rupji apsaukdama, ka mazais brēc. Viņa nebūs laba māte, par nožēlošanu, arī Ādams ne, jo tas bija viņa dēls, kas bija no nemīlamas sievietes. Gan jau apprecējās izmisuma dzīts. Man atkal bija puiša žēl, kad redzēju vientuļu, sēžam pretī logam un noraugāmies tālēs. Logi bija tumši un nevēstīja laimi, bet es atskatījos uz Juliānu un domāju tikai par savu laimi. Franciska bija pieturējusies pie sava papa rokas un bija ļoti laimīga, jo Juliānu dievināja. Mašīna nedaudz piebremzēja, tad es atkal attapos tagadnē. Paskatījos uz vīru. Viņš pamirkšķināja ar aci un pasmaidīja. Tātad viss bija kārtībā. Gan jau tu tagad esi puslīdz neapmierināts, ka nezini notikumus pēc tam, kad vecais labdaris mūs bija izvedis no meža ar savu smirdošo vāģīti. Nu tad īsumā pastāstīšu. Nonācām atpakaļ kempingā. Marianna pāris reizes ģība, vajadzēja nest ožamo spirtu, kad redzēja dēlu staigājām un mūs sveikus un veselus. Nākamā ģībšana bija tad, kad viņa uzzināja, ka mēs gatavojamies precēties un pārvākties paši uz savu māju, kad Juliāns būs kārtīgi iekārtojies darbā. Nesen pabeidzu vidusskolu līdz galam un vēlāk domāju iet augstskolā, kad ielikšu Francisku bērnu dārzā. Viņa jau tagad priecājās, gribēja iepazīties ar daudziem jauniem rotaļu biedriem. Mēs iepazināmies ar bērnu dārza vadītāju – Longrines kundzi. Pašai bija trīsgadīgs puisēns, kurš gāja viņas grupiņā. Sieviete laipni mums piedāvāja iespēju izmitināt manu meitu bērnudārzā. Sieviete ieradās ar vīru un dēlēnu uz mūsu mājām pusdienās. Tagad man vismaz bija laba draudzene, bieži gājām iepirkties un pavadījām daudz laika kopā. Franciskai tagad bija labākais draugs – Toms. Bērnudārza audzinātājas dēls bija visai aktīvs un bieži darīja blēņas, tas Franciskai mācīja darīt nedarbus, bet meita zināja, kas ir pareizi, bet kas ne. Niks vēl nebija nodibinājis ģimeni, lai gan kur viņam steigties, jo bija jauns un ietekmīgs puisis. Bija pilnībā pārņēmis tēva veikalu. Lails atpūtās ar Mariannu Karību salās, izbaudīdami savu vīstošo jaunību. Bet abi vienmēr jutās jauni, kad bija kopā, es arī tā vēlējos, kad mēs ar Juliānu būsim veci. Toreiz Niks bija atbraucis uz kempingu, lai atbalstītu māti un tēvu, kas baiļojās par mums abiem. Kad Niks ieraudzīja brāli staigājam, bija mēms un bāls kā līķis. Vēl bālāks – kad pamanīja mūsu mīlestību acīs. Ieradāmies netīri, noguruši, bet laimīgi, turēdami viens otra roku. Tad visiem bija zināms, ka mēs esam kopā. Niks bija visai sadrūmis un neapmierināts, jo bija domājis vēlāk vest mani pusdienās, lai pārtrauktu klusumu. Es biju tik priecīga, kad mūs ar Juliānu nešķīra, arī tagad Niks bija visai neapmierināts ar mūsu laulības dzīvi. Vienu brīdi bija atkal sagājies ar Lindu, savu iepriekšējo draudzeni, taču šoreiz tā pameta viņu atkal, jo Niks nemitīgi pieminēja mani. Jā, visas pasakas beidzas laimīgi, taču reālajā dzīvē kaut kas tomēr paliek neatrisināts. Un maza sāpīte glūnēja aiz stūra nemanīta. Bija sanācis tā, ka divi vīrieši uz šīs pasaules bija nelaimīgi, nespēdami mīlēt nevienu, arī ne sevi, jo tos bija apbūrusi mana klātbūtne. Sirds dziļumos man jau atkal bija žēl abu puišu, taču ārēji smaidīju. Jā, jutos laimīga, patiesi apmierināta ar savu dzīvi. Beidzu domāt. Šoreiz mēs bijām nonākuši galapunktā. Juliāns atvēra mašīnas durvis, bet pirms tam, aizsēja man acis. - Ko tu dari, bumbulīt! – iesaucos un iesmējos. Biju pasākusi vīru saukt par bumbulīti. - Tad redzēsi! – - Bet tu to jau man saki visu laiku, kas tas īsti ir, ko esi man gatavojis. Ahā, tāpēc tu pa laikam pazudi no mājas! – iesaucos un patīkamās gaidās notrīsēju. - Vainīgs!- iesmējās Juliāns un noskūpstīja manu roku. - Ko tu dari, bumbulīt? – - Princesei jājūt prinča karstā mīla, kad tā izkāpj no karietes! – - Nu beidz taču, te ir Franciska! – - Ai, princesīt, viņa par mazu, bez tam, es jau neko sliktu nedaru, vēlāk gan es kļūšu pavisam negants! – - Juliān... – kautri samiedzu acis, bet joprojām neko neredzēju. - Kur tu mani ved? – - Pārsteigums! – Dzirdēju cilvēku čalas, kas gāja gar mums. - Kur Franciska? – iejautājos. - Te! - Juliāns nodūdoja, ielikdams meitas plaukstu manējā. - Bumbulīt, man ir kauns, ka cilvēki apkārt smej! – - Viņi nesmej, gan jau skauž, ka tev es tūlīt sagādāšu pārsteigumu! – Nepacietīgi gaidīju, kad beidzot mūsu gājiens beigsies. - Vēl mazliet, pacieties, tūlīt būsim klāt. – vīrs sacīja. Iegājām siltā telpā, dzirdēju klusi sarunājamies divus vīriešus. Pēc minūtes devāmies tālāk. Juliāns man aplika ap kaklu šalli un uzvilka cimdus. - Kas tad tas? – iejautājos un biju pagalam izbrīnīta. Viņš neatbildēja. Iegājām klusā, aukstā telpā, kas šķita ļoti plaša. Juliāns mani apsēdināja uz krēsla, tad pieteica, lai neceltos, pats atlaida roku un dzirdēju, ka viņš atvelk rāvējslēdzēju. - Ko tu izģērbies, vai? – - Tā varētu teikt! – Juliāns smēja. - Bumbulīt? Kur tu esi? – kad izdzirdēju asu skaņu, it kā kāds šļūkātu pa asfaltu. - Noņem lakatu! – Juliāns beidzot iesaucās no tāluma. Viņa balss atskanēja visā telpā. Veicīgi norāvu apsēju un klusināti iekliedzos. - Vai dieniņ! – Sastapos ar pustumsu. Mēs atradāmies ledus hallē. Tā bija izgreznota ar ziediem un fonā sāka skanēt liega mūzika. - Ai, Juliān, cik skaisti! – iesaucos, man asaras sāka līt gar vaigiem. Mūsu pirmā kāzu jubileja bija pavisam neparasta, taču ārkārtīgi skaista. Mans vīrs izskatījās ļoti pievilcīgs savā slidotāja tērpā. Tā bija viņa stihija. Virpuļodams pa ledu, viņš izpildīja sarežģītus trikus, kas man lika aizspiest muti, vaigos veidojās sārtums. Es nespēju atraut no savas mūža mīlestības skatienu. Viņš izvirpuļoja visas manas atmiņas. Tādu burvību pirmo reizi biju redzējusi. Visapkārt skanēja ledus švīksti. Es tā mīlēju, kad Juliāns uzkāpa uz ledus un veltīja priekšnesumu man. Tikai man un varbūt vēl arī Franciskai. Nespēju noskatīties, kā viņš viens pats virpuļo pa ledu. Pietrausos kājās un skrēju pretī Juliānam. - Ulla, nē! – vīrs apstājās un piešļūca pie manis. - Es varu! – iesaucos un satvēru plaukstās viņa seju. Noskūpstīju Juliānu un ieteicos vēlreiz. - Man nekas nenotiks, man jau nav kājās slidas. – Abi lēnām slīdējām pa ledus halli. Mūsu sapņi savijās kopā. Gar ausīm šalca neliels vējiņš. Ledus kristāliņi šķīda uz visām pusēm. Vāji satvēris manu vidukli, Juliāns prasmīgi vadīja mani pa ledu. Kā es iepriekš varēju neapjaust, ka mana mīlestība skatās manās acīs. Ai, es varēju pasaulei izkliegt, ka mīlu Juliānu, tikai viņu vienīgo, lai arī cik grūti mums klātos, bet paradīzes dārzi būs mūsos, kaut vai tupēsim mežā, vai viņa bērnības istabā ar kuģu modeļiem vai vienkārši slīdēsim pa ledu. - Esi uzmanīga... – klusi sacīja vīrs. - Es tev uzticos. – izdvesu. - Es zinu, es nekad neļaušu tev nokrist. It īpaši, ka tu esi stāvoklī un gaidi manu bērnu... |
| (06.12.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |