 (www.feini.lv) |
| gramatas : Atzīšanās |
| „Kas tad tas?” Ārā zibeņo. „Varbūt es pati esmu liesma no pāršķeltas debess malas? Man bail. Ja nu iesper pakrūtē, kur spiediens sakrājies? Būtu tik silti...” Felicita sāka murgot. Reizēm pār viņas lūpām nāk beznozīmīgi vārdi, kurus viņa ietērpj skaistās formās un noskaņās, bet bez jēgas. Viņa ir rakstniece un izmanto vismodernākās mūsdienu tehnoloģijas, nevis saburzītas papīra lapas. Laika nav daudz. Iedvesma ātri zūd. Nabaga meitene sabijās, ka zibens varētu nogalināt viņas portatīvo datoru, kas nozīmētu nozīmīgas atmiņu krātuves bojāeju. Kad sāka rakstīt stāstu – ne biogrāfisku, bet puspatiesu – , viņa aizmirsa, ka pati ir bijusi uz balli, jo sāpes pārņēma radītie tēli – izdomāti, bet puspatiesi. Nav neviena blakus un nekad nav bijis. Viņa spilvenos saldi nedus Kritiķim blakus – drošībā un pasargāta. Visapkārt tikai melna tumsa, jo ir nakts un negaiss pārtraucis rakstīšanu, atgriežot īstenībā. Uz sienām melnas ēnas met savus lokus no koka grebumiem, tās tuvojas kā dzīvi ērmi, ieņemot bezveidīgas formas un apņemot it visu, kas vēl likās dzīvesprieku sagādājošs. Joprojām nedaudz galva griežas. „Tās ir beigas,” viņa nemitīgi atkārto pie sevis. „Kritiķis tik ilgi nav man rakstījis, ne apvaicājies, kā man iet. Laikam zaudējis interesi,” viņa bezcerīgi skumji nodomā, un bailes nomaina vienaldzība, jo viņai liekas, ka nav nevienam vajadzīga. Tad kādēļ lai justu pati sev līdzi? Viņa sāk trīcēt no aizturētām elsām, lai neizlauztos raudas, kas pamodinātu kaimiņus. Vēl par agru doties pie miera. Viņas līdzinieks Veidenbaums, Kritiķa aizstājējs kā brīnišķīgs sarunu biedrs, rodoties šizofrēniskām novirzēm, guļ blakus, aicinādams sērot kopā. Pēc viņa ieteikuma, Felicita nolemj meklēt glābiņu tēva skapī noslēptajā liķiera pudelē. „Nu es tev atriebšos, tu, viltīgais bastards! Pavedinātājs! Zvanīšu Majoram un norunāšu tikšanos,” pieaugošās dusmās skuķēns tērzē pats ar sevi. Pēc reti saulainās dienas joprojām tērpusies plānā sporta tērpā, viņa izmetas no mājas, palaiž suni no ķēdes un dodas ikvakara skrējienā, paņemot līdzi tēloti labu garastāvokli un... telefonu. Šī neparastā priekšmeta klātbūtne nodarbē, kurā pierasts meditēt, pastiprina aizdomas par to, ka gaidāms aizraujošs piedzīvojums, diemžēl – ar paredzami smagām sekām. „Sevi formā jāuztur, to viņi man neatņems!” skuķēns pasmīn. Soļi liekas gari un gausi kā palēninātā filmā, bet pēc pāris metriem nepacietība ņem virsroku. – Jā? – Em... Ar ko es, lūdzu, runāju? – Ar Majoru. Bet kas zvana? – Ou! Major! Te Felicita. Ļoti atvainojos, laikam sajaucu telefona numurus. Esmu nedaudz piedzērusies. – Tā varētu būt... – Lai gan nevar jau piedzerties nedaudz, esmu ierāvusi pāris malciņus ar kādu vecu draugu, svinot viņa atgriešanos dzimtenē, – bez pašpārmetumiem viņa melo vienā melošanā, attaisnojot sevi ar fantāziju, ka drauga dzimtene varētu būt viņas plašā sirds, kurā ciemojas pesimisms – bet hm... man tieši tev ir viens liels jautājums: Vai tev nekad nav gadījies flirtējot kādai sagrozīt galvu? – Atvaino, nedzirdēju, slikti sakari... „Uh, vai tiešām man tas būs jāatkārto?” Viņa nopūšas. Vārdi nenāk viegli pār lūpām, bet alkohola iemācītā spontanitāte un maldīgā drošības sajūta dara savu. – Vai tev ir gadījies flirtējot meitenei pilnībā sagrozīt galvu? Šoreiz viņa cenšas izrunāt vārdus skaļi un skaidri, kaut gan iekšēji jūt bailes par bezkaunīgo atzīšanos un jaukšanos svešā dzīvē. – Nē. Pilnīgā nopietnībā un neizpratnē skan atbilde, kas Felicitu pārsteidz. „Viņš taču ir sapņu vīrietis! Vai tiešām neviena to nav pamanījusi? Varbūt viņas ir pārāk gļēvas, cepums man! Būšu uzcēlusi Majora pašapziņu debesīs...” Pēc sekundes simtdaļas manāmas straujas pārmaiņas Majora melodiskajā balss tonī. – Kam tad esmu sagrozījis? Tā ir neslēpta interese, ironija un labpatika. Jārīkojas strauji. – Nav svarīgi. Varbūt vēlies kādreiz patusēt ar mani un Sintiju? – Viņa joprojām cer. – Man ir meitene. „Tātad tā ir taisnība. Jārīkojas strauji, lai saruna nekļūtu nopietna, jābēg.” – Tas nav nekas jauns. Labi! Paldies par sarunu! Tu biji ļoti sakarīgs, skriešu tālāk. Pirms zvana pārtraukšanas klausulē jūtams neizpratnes pilns klusums, pēc – neizpratne Felicitas dvēselē. Kur lai es skrienu? Nav neviena, kā dēļ censties. Viņa krīt ceļos uz akmeņainā ceļa kā dievlūdzējs, piesaucot Vareno. Viņa piesauc debesis, kas ar negaisu brīdināja par vakara bezjēdzību, kad intuīciju pārņēma ilgas. Šādi vārtoties pa zemi, suņa saprotošais acu skats, kad tas beidzot pamanījis saimnieci sev blakus, ir lielāks mierinājums par zilgani violetajiem liesmu apņemtajiem mākoņiem, aiz kuriem paslēpušās mīļotās zvaigznes, mēness, saule – visi viņas radošuma simboli. Šie mākoņi ir pilni, bet Felicita jūt vienīgi tukšumu, pēkšņu spēku izsīkumu, neziņu. Viņa nejuta, kā kustējās viņas kājas skrienot, neatcerējās, kā nokļuva līdz mājām, bet pie tām augošā vecā apse divstāvu augstumā vilināja ar mierinošo lapu čaukstoņu un tik pazīstamo vientulību apkārtējo lauku vidū. Jau mazliet atžirgusi, viņa nolemj tuvoties debesīm, paļaujoties uz savu stipro roku veiklību, ko smagā darbā bija uztrenējusi. Līkumainie zari atgādina vītņu kāpnes, pa kurām musketieri zobeniem rokās cīnījas viņas sapņos. Virsotne tiek sasniegta bez pūlēm, viens rāviens un jau rokas stiepiena attālumā ir aizsniedzami mākoņi. Nolādēto telefonu no kabatas izvilkusi, vējam pa galvu svaidoties, viņa nolemj atvainoties Majoram rakstiskā veidā. Sms. – Vēlreiz atvainojos, te ir par šauru, man tikai nepieciešama neliela palīdzība. Neliecies traucēties. Pavisam necerēti pienāk arī atbilde. – Kur tu atrodies? Kāda veida palīdzība? Laikam rakstītais izklausījās tā, it kā viņai būtu nepieciešams autiņš, kas aizvestu uz mājām no nejēdzīgas ballītes. Cik nejēdzīgi. Tiešām. Bet izaicinājums paliek izaicinājums un vārdi plūst tālāk. – Koka galotnē par daudz aizspriedumu. Vai redzēji saulrietu? Labāk izklaidē meiteni. Cik gan sakarīgi spēj izteikties emociju pārņemts cilvēks? Reizēm neizdodas pārvarēt savus instinktus, tāpēc vislabāk šajā brīdī būtu aizsviest telefonu prom un nekad to vairs neizmantot, lai neiekultos nepatikšanās. Kuram gan tas ir vajadzīgs? Kopš brīža, kad telefons, krizdams nezināmā virzienā, atsitās pret zemi, viņai radās vairāk jautājumu nekā atbilžu. Rīcība tika pakļauta teorijai. Nekas jau nav mainījies gadsimtiem ilgi. Mūs joprojām moka neziņa par to, kā dzīvot pareizāk – pakļaujot vai pakļaujoties? Kuram jāuzņemas atbildība? Liekuļojot vai atklājoties pilnībā? Cik daudz drīkst atklāt? Vai tā ir māksla pierakstīt reāli notikušo? Naivi cerēt, ka reālie personāži nekad neko neuzzinās, bet kādreiz šī saruna liksies komiska. Diemžēl šobrīd tā izraisa tikai žēlumu. Pacietību, dārgais cilvēk! Vai pretpoli vienmēr pievelkas vai tomēr atgrūžas? Ak Dievs, cik gan nepārvarams ir šis pievilkšanas spēks! Brīvs domas lidojums noveda viņu tuvāk zemei. Tuvāk stāvoklim, kurā vairs neko nejūt. Tie nav filozofiski vispārināmi jautājumu, kurus risināja viņas apmulsušais prāts, tiem nav cildenas jēgas, tie ietekmē tikai viena cilvēka dzīvi, kuru pārņēmušas galējības. Viņa uzliek vienaldzības masku un dodas pēc lukturīša. Suņa rejas tālumā atgādina par bīstamajiem mežiem, kas ielenc šo dīvaini nesasniedzamo nostūri. Cauri tumsai maldīdamās, viņa klūp pār zariem, kurus nolauzis vējš vētras naktī, un akmeņiem. Tuvojas gaisma... |
| (15.12.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |