Cik bieži stundām viens es sēžu
Un lēnām raibas lapas loku
Tās klusi čukst un kaut ko stāsta,
Kad mani pirksti viegli glāsta
Un krājas kaudzē tēli, dīvas
Tās - manas sapņu lidmašīnas
Tad ceļos, slēpju es tās piedurknē,
Un dodos staigāt. Vienatnē
Pie jūras krasta, kur tikai kaijas,
Es beidzot drīkstu atlaist savas gaisa laivas
Vējš vienīgais mans liecinieks,
Jo citiem esmu ienaidnieks. |