Reizēm viss plūst kustībā
gan pavisam ikdienišķi
gan jutekliskā burvībā,
plūstoši mašīnas
strauji domas traucas,
laiks mijoties gaismā
tad tumsā jaucas,
brīži spokaini spraucas
ka uzacis raucas,
un pārtop negaidīti
laika miglainie sprīži
iekš bažīga lietus
krenķīgo krusu
un neizpratnes baidīti
kā no laivas svaidīti,
sarežģītos labirintos
sajūtamies baisīgi
skrējēji sprintos,
negāciju aplipušas
mašīnas sastrēgst
kāju pie kājas
un saniknotas mušas
drudžaini krājas
eju saķēzījušas
kā savējā vienoties
sulīgi saēsties?
sarejot pinķerus greizos
ķēde sarautos,
neierasti ierastā ritmā
tad puķēs dzītos
viegli vainags vītos
neiestrēgtstot sliktuma kraķos
rodot dzīves ovāciju bagātības
vēl sev neatklātos vrakos |