Ritenī skrienam
tā kā vāverītes,
ripo, griežas
mazā pasaulīte...
Ātrums, neprāts,
pieņemas bez mitas -
tā gribas joņot,
nesaredzot citus.
Kājām, rokām
tulznas uzberzuši,
uz vietas jožot -
zemē nokrituši.
Dimbā nu esam,
vairs negriezt zemeslodi,
bet pakaļ neskrējušos –
ļoti gribas sodīt!
Dūšā vēl braucam
augstu zvaigžņu lokos,
bet patiesība tāda -
ar lāpstu zemi rokam...
24.01.2010 |