Ir tavas acis – divi skumju ezeri
Kur viļņu ņirbā ausma spēlējas,
Un tumšās bezmēneša rudens naktīs
Viss nepateiktais maigums atveras.
Ir tavas acis – divi dziļi atvari,
Tik vienkārši kur izmisumā grimt,
Un skatiens ir kā rindas nerakstītas,
Bez atbildēm kur jautājumi dzimst.
Ir tavas acis – divas biklas, trauslas stirnas,
Tais neredzamos tīklos ieviltas,
Kas noausti no kaislībām un sāpēm
Un rēnā rīta miglā ietērpjas.
Ir tavas acis – divi atspulgi no rieta
Kur vasara un rudens lapkritis...
Un nesaprast, kur mana vaina bija,
Vien, ja nu esmu garām pagājis. |