 (www.feini.lv) |
| Zane Henčele : Un tad es nobijos |
| Dzīvoju kā sauli mutē ielējusi, Darīju kā jutu pēc sirds prāta, Nevienu nemānījusi, Biju es kā es- atklāta. Tu nāci pamazām, pamazītēm, Tā it kā staigāji blakām, Es arī turpat staigāju -kurpītēm, Smaida pilnu seju un mīmikām. Tad notika sprādziens, Es ļāvos, pakļāvos un baudīju. Krāsas bija košas un es tajās. Katra diena kā dāvana. Un tad es nobijos un sapratu, Ka notiek kas nopietns, ne krāsas vien Apstājos un sastingu. Kur lai nu lien? Sevi pazaudēju, Tevi neatradu, Tukša biju kā gaiss, Kaut gaiss pat ir pilnāks, Jo no debesīm nāk. Slēpos un bēgu, Gulēju un ēdu. Neaptvēru, Cik liela dāvana bijusi man! Beidzās mans krāsu stāsts, Sākās īsts dzīves stāsts. |
| (12.02.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |