 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Suņuks Čips. |
| Bija parasts, ziemīgs pirmdienas rīts. Mazais suņuks Čips, luncinot īso astīti, ar skanīgu riešanu pavadīja saimnieces mašīnu, kas devās uz pilsētas pusi. Viņš noraudzījās spožajās lukturu gaismās, kas strauji attālinājās skatienam, kamēr izzuda pavisam. Čips palika sēžam lielceļa malā starp augstajiem sniega krāvumiem, kam smiltis bija laupījušas balto krāsu- kā visam, kas traucēja steidzīgajiem cilvēkiem traukties uz tūkstoš debess pusēm, tā arī reizēm nesaprotot, kur īsti vēlas nokļūt. Suņaprāt, visi varēja palikt mājās, kā svētdien, kad mazā meitene cēla sniegavīru, un Čips rūpējās, lai sniegavīrs būtu tikai tik augsts, lai varētu pieslieties uz pakaļkājām un uzlikt ķepas tam uz galvas. Nu un tad jau varēja nočiept burkāndegunu un ierakt kaut kur sniegā, lai tas ar savu oranžo krāsu nekaitina balto dienu. Meitene gan nebija sajūsmā, stāstīja Čipam par kādu sliktu suni... Čips samulsa- kur gan viņa šeit redzēja kādu sliktu suni? Kad saimniece iesauca suņuku viertuvē, viņš jau zināja, kas sekos- viņa lēni atvērs kādu kārbiņu un tad tik pat nesteidzīgi saliks tā saturu zilajā bļodiņā, kamēr Čipa vēders uzstājīgi kliegs par neticamu čammāšanos! Atmiņas... Kucēns vēl šorīt juta uz mēles kāruma garšu, šī rīta brokastis ar to pat salīdzināt nevarēja! Tās bija pārāk sausas, pat nācās dzert aukstu ūdeni, lai spētu norīt un vispār- kurš suns priecājas par sviestmaizi? Ar sieru! Saimniece solīja, ka vakarā atvedīs īsto suņu barību. Līdz tam Čips uzticīgi sēdēs ceļa malā un gaidīs saimnieci, kas zina- varbūt tad viņa atbrauks ātrāk? Pie sētas rudais runcis spēlējās ar medījumu- pelēku peli, Čips zināja- Murim tuvoties nedrīkst, var saņemt tādu pļauku, ka vēl ilgi melnais degungals sūrstēs no aso nagu cirtieniem. Arī ar stirnu, kas zem ābelas meklēja rudens ābolus, nevarēja paspēlēties, tā tik ātri ar garajām, slaidajām kājām skrēja pa kupenām, ka mazajam kucēnam ar savām īsajām kājelēm tikt blakus nebija iespējams. Pēdējo reiz, kad viņš to mēģināja, skrējiens beidzās tik dziļā kupenā, ka no sniega laukā redzams bija tikai astes gals un ausis, bet stirna aiztraucās kā vējš, vēl kaitinot pagrozot savu balto ļipu. Čipam nācās saņemties un skaļi riet, saimnieks, mazliet pukojoties, ar lāpstu izraka taciņu līdz ābelei, bet vēlāk jau gardi smējās par Ziemassvētku bumbuļu suni, kā kā viņš Čipu nosauca, jo melnajās, garajās spalvās bija salipušas neskaitāmas sniega pikas. Čips domīgi skatījās uz pelēko dūmu deju, kas no skursteņa cēlās mākoņos. Interesanti zināt, vai debesīs arī dzīvo suņi? Viņa domas pārtrauca saimnieka balss, aicinot pusdienās- vismaz cerība izlūgties kādu desas vai gaļas šķēli, ne tā kā, kad saimniece pusdieno mājās... Kā gan viņa spēj ieēst tos salātus? Tas jau tāpat, kā ēst zāli... Ne garšas, ne smaržas, arī krāsa tāda dīvaina, bet par gaumi jau nestrīdoties... Nolaizījis degunu pēc gardās žāvētās desas maltītes, Čips devās atpakaļ uz ceļmalu. Reizēm garām pabrauca kāda mašīna vai skaļi rūcošs traktors, bet gaidītās mašīnas kā nebija, tā nebija. Suņuka domas atkal aizmaldījās citur, šoreiz uz vasaru, kad viņš, vēl pavisam maziņš, drīkstēja gulēt savā midziņā mazās meitenes istabā. Tur bija tās jautrās kurpes, kurām varēja izvilkt šņores un purinās tās līdz pagurumam, sagrauztkādu burtnīcu un tad ierāpties gultā, kamēr neviens neredzēja. .. Tas nekas, ka vēlāk meitene runāja ar viņu tādā tonī un lietoja tādus vārdus, ka kucēns sarka un bālēja, tas nesabojāja iegūto prieku! Protams, vēl bija interesantā lēkāšana pa pļavām, cenšoties noķert lidojošos, zuzošos kukai;nus, kuri sāpīgi dzēla, bet tas bija tā vērts, jo tad drīkstēja sēdēt saimniecei klēpī, žēli smilkstēt un izbaudīt glāstus. Paslēpes aiz sarkano jāņogu krūmiem, puķu dobju "ravēšana" laiskošanās zālē... Tā tik bija vasara! Čips pat nepamanīja, ka bija sācies sniegputenis. Melnais kažoks bija piebiris ar baltajām pūkām un nu suņuks atgādināja lielu, baltu rūķi, kas sēž savā sniega pilī un gaida pavasari. Sarkankrūtīši un zīlītes, spītējot putenim, steidzās uz ceriņkrūmā iekārto barotavu, lai vēl pirms krēslas iestāsanās paspētu ieknābāt pabērtos graudus. Čips nopurināja sniegu un ievilka nāsīs gaisu. Bija jūtama pavasara vēsma, jau smaržoja pēc bērzu pumpuriem, ko nespēja noslēpt ne sniegs, ne dzestrais vējš. Šī bija pirmā ziema kucēna dzīvē, kas ar katras jaunas dienas atnākšanu, atnesa jaunus pārsteigumus. Arī šī diena tuvojās vakaram, saule jau bija paslēpusies, ausrumu pamalē sārto vaigu no mākoņu kalniem rādīja spožais mēness, izlēmis apspīdēt zemi, par spīti sniega un mākoņu sadotajām rokām... Beidzot Čips starp skrejošajām mašīnām pamanīja īsto- no pilsētas puses lēni tuvojās gaismas, kuras viņš atpazītu arī starp simtiem citu... Ne jau par gaidāmajiem kārumiem vien priecājās kucēns- beidzot viņa mīļā saimniece atkal bija mājās! /Agnese Līcīte/ 15. 02. 10. |
| (17.02.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |